Eiropas Savienības Tiesa (EST) savā nesen pasludinātajā spriedumā analizē PVN piemērošanu elektrības piegādēm elektroauto lietotājiem, izmantojot trešo personu uzlādes staciju tīklu. Pamatlietā Vācijas uzņēmums apstrīdēja Zviedrijas nodokļu administrācijas lēmumu par Zviedrijā veiktām elektrības piegādēm. Spriedumā EST uzsver skaidrību PVN piemērošanā un nostiprina PVN sistēmas pamatnormu ievērošanu. Šajā rakstā mēs apkopojam galvenos spriedumā analizētos argumentus un faktus.
Šā gada septembrī Eiropas Savienības Tiesa pieņēma gala spriedumu lietā “Eiropas Komisija (EK) pret Īriju un Apple”. Tiesa apstiprināja, ka divi Īrijas īstenotie nodokļu pasākumi ļāva Apple savos iekšgrupas darījumos izmantot transfertcenas, kas neatbilst nesaistītu personu darījuma principam, veidojot nelikumīgu valsts atbalstu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. panta 1. punktu. Šādu priekšrocību Apple baudīja laikposmā no 1991. līdz 2014. gadam, un tiesa nosprieda, ka uzņēmumam jāatmaksā Īrijas valstij 13 miljardi eiro nesamaksāto nodokļu veidā. Šī ir vēsturē lielākā nelikumīgā valsts atbalsta summa.
Mēs savā praksē esam saskārušies ar diametrāli pretējiem Valsts ieņēmumu dienesta (VID) viedokļiem par to, kā valsts vai Eiropas Savienības (ES) fondu piešķirtais finansējums ietekmē pievienotās vērtības nodokli (PVN). Tādēļ personām, kas šādu finansējumu saņem, šis jautājums ir rūpīgi jāpārdomā un, iespējams, PVN piemērošana savlaicīgi jāsaskaņo ar VID. Lai palīdzētu orientēties, šajā rakstā sniegsim vadlīnijas, balstoties uz vērtējumu, ko 2024. gada 4. jūlijā savā spriedumā lietā C‑87/23 izteikusi Eiropas Savienības Tiesa (EST). Lietas pamatā ir biedrības “Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija” (LIKTA) strīds ar VID.
Mūsdienās uzņēmējdarbība bieži aptver vairākas valstis, kas joprojām rada sarežģījumus pareizi piemērot nodokļus gūtajiem ienākumiem. Viens no galvenajiem uzņēmumu izaicinājumiem ir noteikt, vai tiem rodas pastāvīgā pārstāvniecība (PP) iesaistītajās valstīs. Situāciju sarežģī fakts, ka valstis var piemērot dažādus PP noteikšanas kritērijus un atšķirīgi interpretēt noslēgto nodokļu konvenciju noteikumus par PP izveidošanu.
Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs (saukts arī par “privātā investora principu”) ir analītisks instruments, ko izmanto Eiropas Komisija, lai izslēgtu tādas priekšrocības uzņēmumam, kas iegūtas, valstij iejaucoties noteiktā tirgū. Šim kritērijam ir nepieciešama sarežģīta ekonomiskā analīze un juridiskais pamatojums, lai novērtētu, vai hipotētisks privāts investors konkrētajā tirgū veiktu salīdzināmu iejaukšanos un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts. Ja atbilde ir apstiprinoša un darījums ir atbilstošs tirgum, tas visticamāk netiks uzskatīts par valsts atbalstu, jo darījuma otrai pusei (uzņēmumam) nav sniegta ekonomiska priekšrocība, ko tas nebūtu saņēmis parastos tirgus apstākļos.
Vasara daudzos uzņēmumos ir brīdis, kad tiek izvērtēts darbinieku sniegums, kas veiksmīga snieguma gadījumā noved pie priecīgām vēstīm par paaugstinājumiem amatā un prēmiju izmaksām. Taču prēmiju izmaksa ir saistīta ar jautājumu par darba devēja (DD) rīcības brīvību šajā procesā.Prēmiju izmaksa nav DD pienākums, bet gan izvēle. Prēmiju sistēmas izveidē un praktiskajā pielietošanā jāņem vērā vairāki priekšnosacījumi. Tiesu praksē noteikts, ka prēmija ir uzskatāma par atzinību darbiniekam par labu un priekšzīmīgu darbu, tādēļ DD var pats lemt par prēmijas apmēru. Vienlaikus šīs DD lemšanas tiesības nevajadzētu iztulkot kā DD vienpusēju iespēju samaksas aspektā rīkoties nekonsekventi un bez juridiskā pamatojuma.
Apmierinot prasību pilnībā par zaudējumu un tiesāšanās izdevumu piedziņu 212 040,63 eiro apmērā, noslēgusies civillieta PwC Legal klienta strīdā ar kādu SIA par zaudējumu, tostarp atrautās peļņas, piedziņu. Prasītāja intereses lietā pārstāvēja PwC Legal zvērināta advokāte Nataļja Puriņa.
Šajā rakstā aplūkosim tiesas spriedumu par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārbaudi, kurā tika konstatēts, ka nepamatoti atskaitīts priekšnodoklis un nepareizi piemērota pievienotās vērtības nodokļa (PVN) proporcija. Turklāt, lai gan VID neapstiprināja uzņēmuma iesniegtos PVN deklarāciju precizējumus un uzņēmumam neatmaksāja pārmaksāto PVN, tiesas uzskatīja, ka VID aprēķinātā soda nauda un nokavējuma nauda ir pamatota. Šis gadījums izceļ svarīgas mācības uzņēmumiem, lai izvairītos no līdzīgām problēmām nākotnē.
Ar šo rakstu aizsākam jaunu rakstu sēriju par valsts atbalsta tēmu. Valsts atbalsts ir rīks, kuru pašvaldības un citas publiskās personas izmanto, lai veicinātu valsts ekonomisko izaugsmi un atbalstītu uzņēmējdarbību. Šajā rakstā aplūkosim galvenos valsts atbalsta principus, kurus ir būtiski zināt ikvienam uzņēmumam, jo saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi, ikvienam uzņēmumam jārīkojas kā rūpīgam saimniekam un pašam jāspēj noteikt, vai saņemtais valsts atbalsts ir likumīgs. Vai zinājāt, ka patiesībā valsts atbalsts ir aizliegts un atļauts tikai izņēmuma gadījumos?
Šā gada 13. jūnijā Satversmes tiesa (ST) pieņēma spriedumu lietā Nr. 2023-33-01 par likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (IIN) normu atbilstību Satversmes 105. pantam, kas garantē tiesības uz īpašumu. Spriedums tika pieņemts pēc Administratīvās apgabaltiesas un Rīgas pilsētas tiesas pieteikumiem, kuros apstrīdētas IIN likuma normas, kas uzliek pienākumu maksāt IIN no izložu un azartspēļu laimestiem neatkarīgi no spēlētāja iemaksām dalībai spēlē.
Šajā rakstā aplūkosim tiesas spriedumu, kur Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārbaudē tika konstatēts, ka uzņēmuma grāmatvedībā izdevumos iegrāmatotie rēķini neatbilda Grāmatvedības likuma prasībām. Nodokļu audita rezultātā tika secināts, ka šos rēķinus nevar atzīt par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem, jo pretī nebija sniegts pakalpojums un rēķini nebija pareizi noformēti. Līdz ar to uzņēmumam izveidojās papildus maksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) saistības vairāk nekā 5 miljoni eiro.