Mūsdienās uzņēmējdarbība bieži aptver vairākas valstis, kas joprojām rada sarežģījumus pareizi piemērot nodokļus gūtajiem ienākumiem. Viens no galvenajiem uzņēmumu izaicinājumiem ir noteikt, vai tiem rodas pastāvīgā pārstāvniecība (PP) iesaistītajās valstīs. Situāciju sarežģī fakts, ka valstis var piemērot dažādus PP noteikšanas kritērijus un atšķirīgi interpretēt noslēgto nodokļu konvenciju noteikumus par PP izveidošanu.
Tādējādi PP konstatēšana paliek strīdīgs jautājums, kas bieži prasa nacionālās tiesas iesaisti komersantu strīdu risināšanai ar nodokļu administrāciju. Šajā rakstā aplūkosim divas Vācijas tiesu lietas par PP izveidošanu, nerezidentam izmantojot noteiktu uzņēmējdarbības vietu (fixed place of business). Turpmāk aprakstītās situācijas parāda, cik detalizēti tiesa var analizēt pierādījumus par nerezidenta uzņēmējdarbības vietas pastāvēšanu PP noteikšanas mērķiem.
Lai gan Vācijas tiesu praksi nevar izmantot PP riska konstatēšanai Latvijā, šie tiesu secinājumi sniedz ieskatu nacionālās tiesas analīzes metodoloģijā un var palīdzēt Latvijas komersantiem prognozēt PP izveidošanās risku, veicot līdzīgas darbības Vācijā.
Vācijas uzņēmumam (“uzņēmums A”), kas ir Luksemburgas nodokļu rezidents, Vācijā pieder nekustamais īpašums. Uzņēmums A izmanto cita Vācijas uzņēmuma (“uzņēmums B”) – Vācijas nodokļu rezidenta – īpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas pakalpojumus. Šie pakalpojumi ietver nomas, apdrošināšanas, pakalpojumu un darba līgumu slēgšanu un izbeigšanu, kā arī uzņēmuma A interešu pārstāvēšanu komunikācijā ar komersantiem, bankām un valsts iestādēm. Lai veiktu darījumus ar nekustamo īpašumu, uzņēmums A izsniedza uzņēmumam B īpašuma pārvaldīšanas pilnvaru.
Izvērtējot minētos apstākļus, Vācijas Federālā finanšu tiesa (Bundesfinanzhof) nolēma, ka uzņēmumam A nav pamata konstatēt PP, jo tam nav konstatēta noteikta uzņēmējdarbības vieta uzņēmuma B telpās. Tiesas ieskatā, lai PP mērķiem varētu uzskatīt, ka uzņēmums A izmanto uzņēmuma B saimnieciskās darbības vietu savai uzņēmējdarbībai, būtu nepieciešams pierādīt, ka tas īsteno regulāru uzraudzību pār uzņēmuma B pakalpojumu sniegšanu. Tas nozīmē, ka jābūt pierādījumiem, ka uzņēmuma A darbinieki sniedz konkrētas instrukcijas par to, piemēram, kā un uz kādiem nosacījumiem jāslēdz līgumi un kā jākomunicē ar komersantiem un valsts iestādēm, tādējādi būtiski ietekmējot uzņēmuma B pakalpojumu sniegšanu.
Tādēļ šajā gadījumā nedz pilnvaras izsniegšana, nedz saimnieciskās darbības daļas deleģēšana nerada apstākļus PP izveidošanai, ja nav konstatēts aktivitāšu uzraudzības fakts.
Fiziska persona – inženieris – ir vienīgais Lielbritānijas uzņēmuma īpašnieks, nodrošinot aviācijas apkopes pakalpojumus citam Lielbritānijas uzņēmumam. Šos pakalpojumus inženieris sniedz, strādājot Vācijas lidostā, kur tam ir pieejamas personāla telpas, tostarp individuālais skapītis un seifs privāto mantu un darba apģērba glabāšanai.
Tiesa piekrita Vācijas nodokļu administrācijas viedoklim, ka uzņēmumam ir pastāvīga uzņēmējdarbības vieta un PP Vācijā. Savu lēmumu tiesa pamatoja ar to, ka inženierim bija pieejamas lidostas personāla telpas, kurās viņš glabāja personīgās mantas darba laikā un darba apģērbu pēc darba dienas beigām, tādējādi nostiprinot viņa saikni ar lidostu kā saimnieciskās darbības vietu. Papildus tika norādīts, ka inženierim bija teorētiska iespēja skapītī glabāt arī darba piederumus, kas vēl vairāk norāda uz ciešu saikni ar šo vietu. Tiesa arī uzsvēra, ka šajos apstākļos nav būtiski tas, ka telpas izmantoja citi darbinieki un inženiera tiesības uz telpu izmantošanu varēja tikt atsauktas.
No šīs situācijas secināms, ka PP esību Vācijā var pamatot ne tikai ar pakalpojumu sniegšanas faktu, bet arī ar konkrētas infrastruktūras un objektu praktisku izmantošanu. Tātad, pat ja persona izmanto telpas kopā ar citiem un to izmantošana nav pastāvīga, galvenais kritērijs ir faktiskais darbības raksturs un saikne ar vietu, kā arī mērķis to pastāvīgi izmantot pakalpojumu sniegšanā. Tiesa uzsvēra, ka objektu izmantošana pakalpojumu sniegšanas vietā stiprina darbinieka saikni ar konkrēto vietu, radot PP. Tas atkal apstiprina pēdējo gadu praksi, ka PP noteikšana ir atkarīga no praktiskiem apstākļiem, nevis tikai formālām tiesībām izmantot vietu.
Izanalizējot abas lietas, jāatzīmē, ka Vācijas tiesu metodoloģija PP konstatēšanai liecina par tendenci detalizēti analizēt ne tikai formālos kritērijus, bet arī uzņēmuma faktisko darbību un tās ģeogrāfisko saikni ar konkrēto vietu. Redzams, ka tiesa ne tikai pievērš uzmanību vispāratzītām pazīmēm, bet arī skrupulozi izmeklē mazāk acīmredzamus pierādījumus, piemēram, objektu un pamatlīdzekļu izmantošanu. Tādējādi Latvijas komersantiem, veicot komercdarbību Vācijā, jāņem vērā arī šie aspekti, lai izvairītos no PP rašanās riska.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
