Eiropas Komisija (EK) ir grozījusi valsts atbalsta noteikumus, lai uzlabotu sabiedrības piekļuvi tiesvedībām vides jautājumos. Šīs izmaiņas ļauj vides nevalstiskajām organizācijām (NVO) apstrīdēt EK lēmumus par valsts atbalsta apstiprināšanu, ja pastāv aizdomas par ES vides tiesību aktu pārkāpumiem. Šīs ir nozīmīgas izmaiņas, jo pirmo reizi NVO, kuru darbība saistīta ar vidi, var oficiāli pieprasīt EK pārskatīt šādus lēmumus, īpaši, ja ir bažas par ES vides jomas normatīvo aktu ievērošanu.
Darbinieka neierašanās darbā var būt iemesls darba līguma uzteikumam. Ko darīt, ja darba devējs nav noteicis konkrētu darba veikšanas vietu? Vai tas var ietekmēt uzteikumu? Tiesu praksē (2025. gada 20. maijs) ietvertas atbildes, kas palīdz saprast atlaišanas procesa nianses šādā gadījumā.
Valsts atbalsts uzņēmumiem bieži tiek saistīts ar tiešām subsīdijām, grantiem vai nodokļu atlaidēm. Tomēr valsts vai pašvaldības ieguldījums uzņēmuma pamatkapitālā, kas var izpausties kā akciju vai daļu iegāde, mantisks ieguldījums (nekustamā īpašuma, iekārtu nodošana) vai rekapitalizācija, arī ir valsts atbalsta veids. Būtiski atcerēties, ka jebkurš publisko līdzekļu ieguldījums uzņēmuma pamatkapitālā, atbilstot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. panta kritērijiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu un ir pakļauts ES regulējumam. Šī ir būtiska kļūda, ko dalībvalstis reizēm pieļauj, jo tiek ignorēts fakts, ka jebkurš šāds ieguldījums ir jāizvērtē atbilstoši šiem kritērijiem, kas var rezultēties nelikumīga valsts atbalsta piešķiršanā.
Komerctiesiskajā apritē mēdz būt gadījumi, kad, konstatējot iegādātās lietas trūkumus, pircējs vēlas atcelt līgumu vai piedzīt zaudējumus. Tomēr ne vienmēr, pircējaprāt, konstatējamie lietas trūkumi par tādiem tiešām uzskatāmi. Turklāt jāievēro, ka pircējam (komersantam) ir jāveic zināmas darbības, lai, atbilstoši konstatējot lietas trūkumus, nezaudētu tiesības uz zaudējumu atlīdzību vai līguma atcelšanu. Vairāk par minēto – šajā rakstā.
Praksē ir gadījumi, kad komersanti, kas atrodas dažādās valstīs un ir vienojušies par Latvijas Republikas (“LR”) tiesību piemērošanu līgumam, rodoties strīdam par zaudējumu piedziņu, nezina vai aizmirst, ka piemērojamas var būt ne vien Civillikuma vai Komerclikuma normas, bet arī ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma - pārdevuma līgumiem (“Konvencija”), ja vien līgumslēdzēji nav izslēguši tās piemērošanu. Šajā rakstā lasiet, kādos gadījumos Konvencija ir piemērojama, un kā tā var ietekmēt zaudējumu piedziņu.
Šajā Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmumā tika aplūkots svarīgs jautājums par kapitāla brīvu apriti Eiropas Savienībā. Šī lieta attiecās uz Polijas tiesību aktiem, kuros atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) tika piemērots tikai uz ārēji, bet ne iekšēji pārvaldītiem kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) no citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Nodokļa atbrīvojums tika liegts PVKIU, kas tika pārvaldīti iekšēji. Šis ierobežojums tika apstrīdēts kā nesaderīgs ar ES tiesību aktiem, it īpaši ar kapitāla brīvu apriti.
Ņemot vērā pašreizējos izaicinājumus, kurus Eiropai rada pieaugošā ģeopolitiskā spriedze, ekonomikas izaugsmes palēnināšanās un globālā tehnoloģiju konkurence, Eiropas Komisija (“EK”) secināja, ka Eiropas Savienībai (“ES”) ir nepieciešams uzņēmējdarbības plāns klimatrīcības, apritīguma un konkurētspējas apvienošanai vienotā visaptverošā izaugsmes stratēģijā.
2025. gada 26. februārī EK prezentēja Tīras rūpniecības kursu (“TRK”) – uzņēmējdarbības plānu, kura mērķis ir paātrināt dekarbonizāciju, reindustrializāciju un inovācijas, vienlaikus uzlabojot ES rūpniecības nozaru konkurētspēju. TRK ir jālīdzsvaro ES konkurētspēja globālā mērogā un tās ambiciozie Zaļajā kursā noteiktie vides mērķi.
Saskaņā ar Vienlīdzīgas samaksas direktīvu (2023/970) vienādi vērtīga darba jēdziens ietver četrus aspektus: prasmes, atbildību, nepieciešamo piepūli un darba apstākļus. Tā kā direktīva ir jāievieš līdz 2026. gada jūnijam, ir aktualizējies jautājums par minētajiem aspektiem. Šajā rakstā aplūkotas likumdevēja norādes.
Iepriekšējās nedēļas raksta nobeigums.
Ar to vien, ka komercnoslēpuma turētājs uzskata vai iekšēji ir atzinis noteiktu informāciju par tādu, kas satur komercnoslēpumu, nepietiek. Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 6. pants nosaka komercnoslēpuma turētājam šīs informācijas nodošanas gadījumā fiziskai vai juridiskai personai norādīt, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu, vienlaikus informējot par nepieciešamību nodrošināt šīs informācijas aizsardzību.
No 2025. gada 1. janvāra norēķinos ar valsts un pašvaldību iestādēm attaisnojuma dokumenti (rēķini) jānoformē strukturētā elektroniskā rēķina jeb e-rēķina formātā. Šāds e-rēķins var saturēt komercnoslēpumu, un tā aizsardzības nodrošināšanai jāievēro noteikta kārtība. Kā aizsargāt komercnoslēpumu e-rēķinu apritē?
Pirms neilga laika sākām iepazīstināt ar gaidāmajām izmaiņām saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2023/2225 par patērētāju kredītlīgumiem (turpmāk - “Direktīva”) un tās ietvaros regulētajiem pakalpojumu veidiem. Direktīvas uzdevums ir veicināt atbildīgu un pārdomātu aizņemšanos. Būtisks aspekts šā mērķa sasniegšanā ir informatīva, atklāta un godīga reklāma, tomēr sevišķi svarīgi ir nodrošināt pilnvērtīgu patērētāja informēšanu pirms līguma noslēgšanas un līguma parakstīšanas.
Plānojot iegādāties uzņēmuma akcijas vai kapitāla daļas ir svarīgi ne tikai identificēt juridiskos, finanšu un nodokļu riskus, bet arī apzināt ar konkurences tiesībām saistītos pienākumus, kuri var rasties, īstenojot plānoto darījumu.
No 2024. gada 13. decembra ikvienam uzņēmējam, uz kuru attiecināms jaunais regulējums, ir jāsāk piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes regula 2023/988 Par ražojumu vispārēju drošumu (turpmāk – “Regula”). Regula paredz virkni pienākumu ne vien ražotājiem, bet arī importētājiem, izplatītājiem un tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājiem, tādēļ ir vērts ieskatīties tās regulējumā, lai negaidīti nesaņemtu sodu par prasību neievērošanu.
Kā zināms, jau pašlaik uzņēmumiem, kuri veic darījumus ar valsts iestādēm (B2G), ir jāizraksta strukturēts e-rēķins. No 2026. gada 1. janvāra šī prasība būs obligāta arī uzņēmumu savstarpējos darījumos (B2B). Obligātās iekšzemes e-rēķinu aprites nodrošināšanai ir paredzēts risinājums decentralizētai e-rēķinu apritei, izmantojot trīs elektroniskos nosūtīšanas veidus – kanālus:
