Linda Gulbe-Štorha

Juriste, PwC Legal

Iepriekšējās nedēļas raksta nobeigums.

Informācijas aizsardzība

Ar to vien, ka komercnoslēpuma turētājs uzskata vai iekšēji ir atzinis noteiktu informāciju par tādu, kas satur komercnoslēpumu, nepietiek. Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 6. pants nosaka komercnoslēpuma turētājam šīs informācijas nodošanas gadījumā fiziskai vai juridiskai personai norādīt, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu, vienlaikus informējot par nepieciešamību nodrošināt šīs informācijas aizsardzību. Saskaņā ar Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2. panta prasībām par komercnoslēpumu atzīstama tikai tāda saimnieciska rakstura informācija, tehnoloģiskas zināšanas vai cita veida informācija, kas atbilst visām šādām pazīmēm:

• tā ir slepena, jo nav vispārzināma vai pieejama personām, kuras parasti izmanto šāda veida informāciju;
• tai ir faktiska vai potenciāla komerciālā vērtība tādēļ, ka tā ir slepena;
• komercnoslēpuma turētājs attiecībā uz to ir veicis konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.

Minētais cita starpā uzliek komercnoslēpuma turētājam pienākumu veikt atbilstošus un pamatotus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus. Par tādiem atzīstama komercnoslēpuma turētāja norāde par to, kāda e-rēķinā iekļautā informācija atzīstama par komercnoslēpumu un lūgums šo informāciju atbilstoši aizsargāt. Ja šādas darbības netiek veiktas, komercnoslēpuma turētājs nebūs rīkojies atbilstīgi normatīvajām prasībām un konkrētajai informācijai netiks piemērota komercnoslēpuma tiesiskā aizsardzība.

Izmantojot PEPPOL pakalpojumus, jau, noslēdzot līgumu, komercnoslēpuma turētāja interesēs tajā būtu jāatrunā, kura e-rēķinā ietvertā informācija (pozīcija) atzīstama par komercnoslēpumu un jālūdz tā aizsargāt. Ja šāda informācija nav ietverta līgumā vai noteikta informācija iegūst komercnoslēpuma statusu  tikai vēlāk, tas neliedz realizēt minētās tiesības un reizē pienākumu vēlāk.

Ja puses ir vienojušās izmantot tiešās programmatūras integrācijas saskarnes vai kādu tiešsaistes platformu e-rēķinu nosūtīšanai, tad visdrīzāk šāda vienošanās būs panākta mutvārdos. Taču tas neatbrīvo komercnoslēpuma turētāju no pienākuma paziņot, kura informācija atzīstama par komercnoslēpumu un lūgt to aizsargāt. Jāielāgo, ka ar šāda paziņojuma izteikšanu mutvārdos vien nepietiek. Strīda gadījumā šāda paziņojuma faktu nebūs iespējams pierādīt. Turklāt tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka komercnoslēpuma esības fakts jāpaziņo rakstveidā un ka šim paziņojumam ir jābūt nepārprotamam, proti, ir skaidri jānorāda informācija, kura uzskatāma par komercnoslēpumu.

Tas nozīmē, ka tikai tad, ja komercnoslēpuma turētājs būs veicis informācijas aizsardzības pasākumus, tam būs tiesisks pamats pārkāpuma gadījumā vērsties pret informācijas izpaudēju un lūgt piemērot normatīvajos aktos noteikto atbildību.

Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka e-rēķinā iekļautā informācija cita starpā var saturēt arī komercnoslēpumu, tomēr tā aizsardzībai aktīvas darbības primāri ir jāveic tieši e-rēķina izrakstītājam, rakstveidā vienojoties, kāda e-rēķinā ietvertā informācija satur komercnoslēpumu un ka tā ir aizsargājama. Pretējā gadījumā tiesiskā aizsardzība uz e-rēķinā ietverto informāciju kā komercnoslēpumu netiek piemērota.