Šajā rakstā turpinām iepriekšējā Īsziņā aizsākto tēmu par transfertcenu (TC) dokumentācijas sagatavošanu, šoreiz koncentrējoties uz decentralizētas pieejas priekšrocībām un trūkumiem.
Transfertcenu (TC) dokumentācija ir nepieciešama uzņēmumiem, kas veic darījumus ar saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, lai pierādītu, ka piemērotās cenas (vērtības) šajos darījumos atbilst tirgus cenu principam. TC dokumentāciju var sagatavot divos galvenajos veidos: centralizēti vai decentralizēti. Katrai pieejai ir savas priekšrocības un trūkumi, un izvēle starp tām ir atkarīga no grupas struktūras un specifiskajām vajadzībām. Šajā rakstu sērijā apskatīsim abu pieeju priekšrocības un trūkumus, kas jāņem vērā, izvēloties piemērotāko pieeju TC dokumentācijas izstrādei.
Šā gada sākumā VID publiskoja sniegto uzziņu nerezidenta pastāvīgajai pārstāvniecībai Latvijā (PP), kurā izvērtēja tās attiecības ar savu galveno uzņēmumu ārvalstī un skaidroja, vai PP rodas pienākums sagatavot un iesniegt transfertcenu (TC) dokumentāciju par savstarpējiem darījumiem. Šajā rakstā aplūkojam uzziņā skaidroto attiecībā uz PP statusu un Latvijas TC regulējumu attiecībā uz personu saistību un TC dokumentēšanu, kā arī piedāvājam teorētisku piemēru, kas skaidro PP pienākumu dokumentēt TC praksē.
Kopš tālajā 2018. gadā stājās spēkā aktuālais Latvijas transfertcenu (TC) regulējums, nu jau par ierastu praksi ir kļuvusi TC dokumentācijas sagatavošana un iesniegšana kārtējā gada otrajā pusē. Nodokļu maksātāju (NM) vairākumam finanšu gads ir kalendāra gads, kas kopsakarā ar Latvijas TC regulējumu nozīmē, ka TC dokumentācijas iesniegšanas termiņš par iepriekšējo finanšu gadu ir tekošā gada 31. decembris.
Komunikācija ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) noteikti ir drošākais veids, kā pārliecināties par ikdienas praksē izmantoto likuma pantu interpretācijas atbilstību tam oriģināli paredzētajai formai. Lielākajā daļā gadījumu VID informatīvajos un metodiskajos materiālos sniegtās nostādnes visnotaļ saprotami definē likuma prasību piemērošanu. Taču VID 2019. gadā publicētajā transfertcenu (TC) dokumentācijas metodiskajā materiālā (“metodika”) piedāvātā darījuma summas aprēķināšanas formula pārskata gadā veiktam kontrolētam kredītlīnijas vai grupas konta darījumam sniedz krietni vairāk vietas nodokļu maksātāja (NM) interpretācijai, un kārtējo reizi VID piedāvātā alternatīvā aprēķināšanas formula kļuva par sarunu tematu TC speciālistu nesenajā saziņā ar VID.
Ir noslēdzies pirmais revīzijas gads, kopš apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību un ārvalstu apdrošinātāju filiāļu gada pārskata un konsolidētā gada pārskata sagatavošanā piemērots starptautiskais finanšu pārskatu standarts Nr. 17 “Apdrošināšanas līgumi” (17. SFPS) ar būtiskiem grozījumiem. Jaunā vērtēšanas pieeja ienākumiem no apdrošināšanas līgumiem ir pārveidojusi nodokļu maksātāju (NM) uzskaiti, ietekmējot arī transfertcenu (TC) politiku. Tā kā 2023. finanšu gada TC dokumentācijas obligātās iesniegšanas termiņš vairs nav aiz kalniem, ir laiks izvērtēt 17. SFPS ietekmi uz apdrošinātāju darījumiem ar saistītām personām.
Attīstoties tehnoloģijām, pēdējā laikā nereti dzirdam par jauniem mākslīgā intelekta, biznesa inteliģences, datu apstrādes, analīzes vai vizualizācijas rīkiem un iespējām, ko tie sniedz. Šie tehnoloģiskie risinājumi potenciāli ļauj uzņēmumiem nodrošināt gan ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanu, gan pārskatāmu procesu pārvaldību. Arī transfertcenas (TC) šajā ziņā nestāv uz vietas. Izmantojot dažādu tehnoloģisko rīku sniegtās iespējas, uzņēmumi var standartizēt, automatizēt un racionalizēt procesus, kas saistīti ar TC atbilstības, pārraudzības un noteikšanas jautājumiem. To sauc par operacionālo transfertcenu noteikšanu (OTC). Šajā rakstā apskatīsim jaunā jēdziena nozīmi un sniegtās iespējas.
Pērn 22. novembra Īsziņā informējām, ka tad, ja Latvijas uzņēmums veic darījumus ar nesaistītiem darījuma partneriem, kas atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs un teritorijās (“ārzonās”), kuru sarakstā ar 2023. gada 1. jūliju ietilpst arī Krievija, Latvijas uzņēmumam var rasties pienākums sagatavot un iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) vietējo un globālo dokumentāciju, kas apraksta Latvijas uzņēmuma un grupas veiktajos kontrolētajos darījumos piemēroto transfertcenu (TC) noteikšanas metodoloģiju. Latvijas nodokļu maksātāji (NM), kam rodas šāds pienākums, saskaras ar vairākām grūtībām, gatavojot TC dokumentāciju, jo veikto darījumu TC analīzi ierobežo informācijas trūkums par nesaistīto darījuma partneri. Šajā rakstā – sīkāk par šīm grūtībām un iespējamiem risinājumiem.
Ikdienā novērots, ka, noslēdzot pārskata gadu, nodokļu maksātājam (NM) dažkārt rodas saimnieciskās darbības zaudējumi. Valsts ieņēmumu dienests (VID) to uztver kā vienu no būtiskiem riskiem, kas dod pamatu uzsākt kontroles pasākumu, īpaši tādiem NM, kas ietilpst starptautiskā uzņēmumu grupā, kā galveno zaudējumu rašanās iemeslu norādot transfertcenu (TC) ietekmi uz rentabilitāti. Šajā rakstā – par to, ka zaudējumiem var būt objektīvs ekonomiskais pamatojums un citi leģitīmi uzņēmējdarbības stratēģijas iemesli un ar tiem saistītie riski, kas materializējās attiecīgajā pārskata gadā, kā arī par to, kur un kā sniegt skaidrojumus, lai lauztu priekšstatu, ka tieši TC ir iemesls NM saimnieciskās darbības zaudējumiem.
Jau iepriekš esam rakstījuši par VID norādēm uz būtiskām kļūdām transfertcenu (TC) dokumentācijā, kur uzmanība tika vērsta uz finanšu datu segmentācijas, testējamās puses vai tās finanšu datu un labuma gūšanas testa (jeb pakalpojuma sniegšanas pierādījumu) trūkumu. Šajā rakstā aplūkosim citus biežāk sastopamos būtiskos pārkāpumus.
Jau pirms laba laika Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) uzsāka 1. pīlāra (Pillar I) ziņojuma projektu ar mērķi risināt dažādus jautājumus, kas attiecas uz arvien pieaugošo ekonomikas globalizāciju un digitalizāciju. Turklāt ir arvien grūtāk noteikt valstu tiesības aplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli daudznacionālo uzņēmumu grupu peļņu. Lai arī projekts pamatā ir vērsts uz digitālo biznesu, viens no ESAO piedāvātajiem risinājumiem var vienkāršot transfertcenu (TC) noteikšanu konkrētai darījumu grupai – “rutīnas” mārketinga un izplatīšanas darbībām.
Šā gada 22. februārī Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja (“ECON”) publicēja ziņojuma projektu, kurā ietverti priekšlikumi attiecībā uz Eiropas Komisijas (EK) izstrādāto transfertcenu (TC) direktīvas projektu. ECON ziņojuma projekts kopumā atbalsta EK ierosinājumu saskaņot TC prasības ES ietvaros, tomēr tajā ir ieteikti vairāki būtiski grozījumi. Šajā rakstā – par ECON piedāvātajiem grozījumiem, kas varētu ietekmēt arī TC prasības Latvijā.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) pēdējos gados arvien lielāku uzmanību pievērš transfertcenu (TC) riskiem, it sevišķi starptautiskas uzņēmumu grupas ietvaros veiktiem vadības un saimnieciskās darbības atbalsta pakalpojumu darījumiem. To būtība ir pakalpojumu sniegšana saistītu uzņēmumu starpā, lai sekmētu grupas dalībnieka saimniecisko darbību, mazinātu izmaksas, kas tam būtu radušās, nodrošinot konkrētās funkcijas patstāvīgi, vai arī sniegtu tam kādu citu salīdzināmu labumu no sadarbības radītās sinerģijas. Taču monētai ir arī otra puse – TC un uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) riski, kas var rasties, ja pakalpojumu saņēmējs nespēj pierādīt to saņemšanas faktu un atlīdzības pamatotību.
Kopš 2022. gada jūnija Eiropas Centrālā banka (ECB) aktīvi paaugstina galvenās procentu likmes, lai mazinātu Covid-19 izraisīto augsto inflāciju. Nodokļu maksātāji (NM) pamatoti diskutē par to, vai nebūtu jāpārskata ilgtermiņa finansēšanas darījumos starp saistītām personām vēsturiski piemērotās procentu likmes un jāpiemēro jaunas likmes, kas atspoguļo pašreizējo ekonomisko situāciju un atbilst nesaistītu personu darījuma principam (tirgus cenai). Šajā rakstā – par VID redzējumu un ieteikumiem, lai mazinātu potenciālos transfertcenu (TC) riskus.
Viens no transfertcenu (TC) prasību izpildes izaicinājumiem ir noteikt nesaistītu personu darījuma principam atbilstošu atlīdzību par grupas ietvaros sniegtiem pakalpojumiem. Lai uzņēmumiem atvieglotu šo procesu, 2018. gadā Latvijā tika ieviests atvieglojums zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem (ZPVP). Izpildoties noteiktiem kritērijiem, ZPVP var analizēt vienkāršotā kārtībā, kas ļauj pakalpojumu sniedzējam piemērot 5% uzcenojumu izmaksām, neveicot detalizētu salīdzināmības analīzi. Šajā rakstā atgādināsim par būtisku prasību, piemērojot vienkāršoto pieeju ZPVP, par kuru reizēm mēdz aizmirst.
