Finansēšanas darījumi grupas ietvaros ir veids, kā uzņēmumu grupas var veicināt efektīvu kapitāla sadali, stimulēt attīstību, nodrošināt lielāku finanšu līdzekļu elastību un kontroli salīdzinājumā ar ārējo finansējumu. Taču tāpat kā jebkuros citos grupas uzņēmumu darījumos, arī finansēšanas darījumos nedrīkst aizmirst par transfertcenu riskiem.
Šajā rakstā aplūkots svarīgs, bet dažkārt bez ievērības atstāts salīdzināmības faktors, kas jāņem vērā pārrobežu saistīto pušu finansēšanas darījumos – valsts riska prēmija.
Uzņēmumi, kuri ilgstoši darbojas ar zaudējumiem, joprojām ir nodokļu administrāciju, tostarp Latvijas Valsts ieņēmumu dienesta, uzraudzības un kontroles redzeslokā, jo īpaši, ja minētie uzņēmumi ietilpst daudznacionālu uzņēmumu grupā un veic kontrolētus darījumus.
Šajā rakstā aplūkotas vairākas tiesvedības Eiropas valstīs, kas parāda sarežģītības līmeni un grūtības, ar kurām uzņēmumi un nodokļu administrācijas saskaras, pārbaudot uzņēmumu, kuru darbības rezultāts ir zaudējumi, transfertcenas.
Ikdienā uzņēmumiem dažādiem konkrētiem mērķiem rodas nepieciešamība izmantot tādu iespēju kā naudas aizņēmums. Būtisks parādsaistību apjoma pieaugums uzņēmumam var radīt izaicinājumus, kas ietekmē bilances rādītājus un potenciālus nodokļa riskus.
Viens no risinājumiem pieaugoša parāda problēmai var būt aizdevuma kapitalizācija – process, kurā kreditors savas prasījuma tiesības iegulda aizņēmēja pamatkapitālā kā mantisku ieguldījumu.
Šajā rakstā paskaidrota aizdevuma darījuma un tā kapitalizācijas būtība, ar praktiskiem piemēriem aplūkotas iespējamās situācijas, pievēršoties gan uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN), gan transfertcenu (TC) aspektiem.
Kā zināms, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir unikāls forums un globāli atzīts ekspertīzes centrs, kas dalībvalstīm, tostarp, Latvijai dod iespēju efektīvi risināt tās interesējošos jautājumus par transfertcenu atbilstību.
Šajā īsziņā - par ESAO izstrādātajām Summas B vadlīnijām saistītajiem uzņēmumiem, kuri veic preču izplatītāja funkciju uzņēmumu grupā.
Baltijas valstīs transfertcenu (TC) dokumentācijas formāts un tajā norādāmās informācijas apjoms ir lielā mērā vienveidīgs un atbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pārskatītajam TC dokumentācijas standartam. Tomēr būtiski atšķiras Latvijas un tās Baltijas kaimiņvalstu noteiktās robežvērtības, kuras pārsniedzot, uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājam (NM) rodas pienākums sagatavot un ik gadu vai pēc pieprasījuma iesniegt nodokļu administrācijai TC dokumentāciju. Turklāt ir noteikti atšķirīgi TC dokumentācijas sagatavošanas termiņi un paredzētā atbildība par obligāto pienākumu nepildīšanu. Atšķiras arī pieeja tirgus cenas (vērtības) noteikšanā katrā no Baltijas valstīm.
Šajā rakstā turpinām iepriekšējā Īsziņā aizsākto tēmu par transfertcenu (TC) dokumentācijas sagatavošanu, šoreiz koncentrējoties uz decentralizētas pieejas priekšrocībām un trūkumiem.
Transfertcenu (TC) dokumentācija ir nepieciešama uzņēmumiem, kas veic darījumus ar saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, lai pierādītu, ka piemērotās cenas (vērtības) šajos darījumos atbilst tirgus cenu principam. TC dokumentāciju var sagatavot divos galvenajos veidos: centralizēti vai decentralizēti. Katrai pieejai ir savas priekšrocības un trūkumi, un izvēle starp tām ir atkarīga no grupas struktūras un specifiskajām vajadzībām. Šajā rakstu sērijā apskatīsim abu pieeju priekšrocības un trūkumus, kas jāņem vērā, izvēloties piemērotāko pieeju TC dokumentācijas izstrādei.
Šā gada sākumā VID publiskoja sniegto uzziņu nerezidenta pastāvīgajai pārstāvniecībai Latvijā (PP), kurā izvērtēja tās attiecības ar savu galveno uzņēmumu ārvalstī un skaidroja, vai PP rodas pienākums sagatavot un iesniegt transfertcenu (TC) dokumentāciju par savstarpējiem darījumiem. Šajā rakstā aplūkojam uzziņā skaidroto attiecībā uz PP statusu un Latvijas TC regulējumu attiecībā uz personu saistību un TC dokumentēšanu, kā arī piedāvājam teorētisku piemēru, kas skaidro PP pienākumu dokumentēt TC praksē.
Kopš tālajā 2018. gadā stājās spēkā aktuālais Latvijas transfertcenu (TC) regulējums, nu jau par ierastu praksi ir kļuvusi TC dokumentācijas sagatavošana un iesniegšana kārtējā gada otrajā pusē. Nodokļu maksātāju (NM) vairākumam finanšu gads ir kalendāra gads, kas kopsakarā ar Latvijas TC regulējumu nozīmē, ka TC dokumentācijas iesniegšanas termiņš par iepriekšējo finanšu gadu ir tekošā gada 31. decembris.
Komunikācija ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) noteikti ir drošākais veids, kā pārliecināties par ikdienas praksē izmantoto likuma pantu interpretācijas atbilstību tam oriģināli paredzētajai formai. Lielākajā daļā gadījumu VID informatīvajos un metodiskajos materiālos sniegtās nostādnes visnotaļ saprotami definē likuma prasību piemērošanu. Taču VID 2019. gadā publicētajā transfertcenu (TC) dokumentācijas metodiskajā materiālā (“metodika”) piedāvātā darījuma summas aprēķināšanas formula pārskata gadā veiktam kontrolētam kredītlīnijas vai grupas konta darījumam sniedz krietni vairāk vietas nodokļu maksātāja (NM) interpretācijai, un kārtējo reizi VID piedāvātā alternatīvā aprēķināšanas formula kļuva par sarunu tematu TC speciālistu nesenajā saziņā ar VID.
Ir noslēdzies pirmais revīzijas gads, kopš apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību un ārvalstu apdrošinātāju filiāļu gada pārskata un konsolidētā gada pārskata sagatavošanā piemērots starptautiskais finanšu pārskatu standarts Nr. 17 “Apdrošināšanas līgumi” (17. SFPS) ar būtiskiem grozījumiem. Jaunā vērtēšanas pieeja ienākumiem no apdrošināšanas līgumiem ir pārveidojusi nodokļu maksātāju (NM) uzskaiti, ietekmējot arī transfertcenu (TC) politiku. Tā kā 2023. finanšu gada TC dokumentācijas obligātās iesniegšanas termiņš vairs nav aiz kalniem, ir laiks izvērtēt 17. SFPS ietekmi uz apdrošinātāju darījumiem ar saistītām personām.
Attīstoties tehnoloģijām, pēdējā laikā nereti dzirdam par jauniem mākslīgā intelekta, biznesa inteliģences, datu apstrādes, analīzes vai vizualizācijas rīkiem un iespējām, ko tie sniedz. Šie tehnoloģiskie risinājumi potenciāli ļauj uzņēmumiem nodrošināt gan ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanu, gan pārskatāmu procesu pārvaldību. Arī transfertcenas (TC) šajā ziņā nestāv uz vietas. Izmantojot dažādu tehnoloģisko rīku sniegtās iespējas, uzņēmumi var standartizēt, automatizēt un racionalizēt procesus, kas saistīti ar TC atbilstības, pārraudzības un noteikšanas jautājumiem. To sauc par operacionālo transfertcenu noteikšanu (OTC). Šajā rakstā apskatīsim jaunā jēdziena nozīmi un sniegtās iespējas.
Pērn 22. novembra Īsziņā informējām, ka tad, ja Latvijas uzņēmums veic darījumus ar nesaistītiem darījuma partneriem, kas atrodas, ir izveidoti vai nodibināti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs un teritorijās (“ārzonās”), kuru sarakstā ar 2023. gada 1. jūliju ietilpst arī Krievija, Latvijas uzņēmumam var rasties pienākums sagatavot un iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam (VID) vietējo un globālo dokumentāciju, kas apraksta Latvijas uzņēmuma un grupas veiktajos kontrolētajos darījumos piemēroto transfertcenu (TC) noteikšanas metodoloģiju. Latvijas nodokļu maksātāji (NM), kam rodas šāds pienākums, saskaras ar vairākām grūtībām, gatavojot TC dokumentāciju, jo veikto darījumu TC analīzi ierobežo informācijas trūkums par nesaistīto darījuma partneri. Šajā rakstā – sīkāk par šīm grūtībām un iespējamiem risinājumiem.
Ikdienā novērots, ka, noslēdzot pārskata gadu, nodokļu maksātājam (NM) dažkārt rodas saimnieciskās darbības zaudējumi. Valsts ieņēmumu dienests (VID) to uztver kā vienu no būtiskiem riskiem, kas dod pamatu uzsākt kontroles pasākumu, īpaši tādiem NM, kas ietilpst starptautiskā uzņēmumu grupā, kā galveno zaudējumu rašanās iemeslu norādot transfertcenu (TC) ietekmi uz rentabilitāti. Šajā rakstā – par to, ka zaudējumiem var būt objektīvs ekonomiskais pamatojums un citi leģitīmi uzņēmējdarbības stratēģijas iemesli un ar tiem saistītie riski, kas materializējās attiecīgajā pārskata gadā, kā arī par to, kur un kā sniegt skaidrojumus, lai lauztu priekšstatu, ka tieši TC ir iemesls NM saimnieciskās darbības zaudējumiem.
