Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Mūsdienu nodarbinātības strauji mainīgajā vidē strādājošo statuss ir kļuvis par juridisku, sociālu un ekonomisku diskusiju tematu. Pēdējos gados darba tirgū ir notikušas būtiskas pārmaiņas, mainoties tradicionālajiem priekšstatiem par nodarbinātību un darba attiecībām, īpaši Covid-19 ietekmē.

Daudzās valstīs debates par kurjeru nodarbinātības klasifikāciju bijušas īpaši strīdīgas, un argumenti ir vērsti uz to, vai kurjeri būtu jāuzskata par parastiem darbiniekiem vai jāklasificē kā neatkarīgi darbuzņēmēji jeb pašnodarbinātie. Nodokļu speciālisti jau iepriekš ir norādījuši, ka atšķirības nodokļu piemērošanā darbiniekiem un pašnodarbinātajiem ir mudinājušas vairākus uzņēmumus izmēģināt mazāku izmaksu pieeju, pieņemot strādājošos darbā pašnodarbināto statusā.

Šajā rakstā ir aplūkota Apvienotajā Karalistē uzsākta tiesvedība, kurā tiek meklēta atbilde uz jautājumu, vai kurjeri ir darbinieki.

Ievads tiesas spriedumā

Apvienotās Karalistes Augstākās tiesas spriedumā pret ēdienu un dzērienu piegādes platformu Deliveroo svarīga loma ir Lielbritānijas Neatkarīgajai strādnieku savienībai (turpmāk – IWGB) kā prasītājam. IWGB ir arodbiedrība, kas apvieno kurjerus lielā skaitā, veidojot kolektīvu spēku kurjeru interešu aizstāvībai. IWGB apsūdzēja Deliveroo par pamata darba tiesību liegšanu kurjeriem.

Augstākās tiesas 2023. gada 21. novembra spriedums apstiprināja Apelācijas tiesas 2021. gada jūnija lēmumu, ka Deliveroo ēdiena piegādes kurjeri ir pašnodarbinātie. Augstākā tiesa noteica, ka kurjeri nav darbinieki, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu.

Galvenie tiesas secinājumi

Darbiniekus no pašnodarbinātajiem nošķir vairāki kritēriji. Augstākā tiesa minēja galvenos konstatētos aspektus, kuri norāda, ka piegādes kurjeri nav Deliveroo darbinieki:

• Deliveroo noslēgtais līgums ar kurjeriem piešķir tiem praktiski neierobežotas tiesības iecelt sev darba aizvietotāju, kurš uzņemtos kurjera darbu, kas ir pretrunā ar darba attiecību pastāvēšanu;
• Deliveroo nepārtrauca sadarbības līgumu, ja kurjers neizpildīja darba nosacījumus, piemēram, noteikto procentuālo pasūtījumu daļu, kas kurjeram būtu jāveic;
• Deliveroo neiebilda, ka uzņēmumā strādājošas personas vienlaikus strādā arī konkurentu labā. Šajā gadījumā netiek izpildīts nosacījums, ka līgumu noslēdz starp vienu darbavietu un vienu darbinieku, ko nosaka 1992. gada likums par arodbiedrībām un darba attiecībām (konsolidāciju).

Dažādām valstīm būtiski atšķiras viedokļi par to, kā būtu jāklasificē kurjeri pēc nodarbinātības. Piemēram, Beļģijas darba tiesa 2021. gada decembrī nolēma, ka Deliveroo kurjeri nav darbinieki. Francijas tiesa 2022. gada aprīlī apcietināja bijušo Deliveroo vadību par to, ka tā nodokļu vajadzībām nepareizi klasificēja darbiniekus kā ārštata darbiniekus. Nīderlandes Augstākā tiesa 2023. gada 24. martā konstatēja, ka Deliveroo kurjeri tomēr ir darbinieki.

Situācija Eiropas mērogā

Digitālās platformas (piemēram, Wolt un Bolt Food) tiek plaši izmantotas arī Latvijā. Tās ir patiesi nozīmīga mūsdienu ekonomikas sastāvdaļa. Tiek lēsts, ka platformu nodarbinātība tuvākajās desmitgadēs varētu sastādīt 20–70% nodarbinātības sektora. Piemēram, ASV jau šobrīd 15–20% visu strādājošo ir nodarbināti digitālo platformu biznesā. Eiropā digitālo platformu biznesā ir nodarbināti ap 28 miljoniem cilvēku.

Šobrīd tiek virzīta jauna ES direktīva nodarbinātības jomā, kura noteiks, vai pašnodarbinātie ir uzskatāmi par darbiniekiem. Tās ietvaros ir panākts progress. Ir iecerēta procedūra, kas noteiks, vai persona ir darbinieks, nevis pašnodarbinātais. Lai persona būtu darbinieks, jāizpilda vismaz divi no šādiem kritērijiem:

• pastāv limiti algai, ko darbinieki var saņemt;
• viss darbinieku darbs tiek uzraudzīts, arī elektroniski;
• tiek kontrolēta darbinieku darba uzdevumu daudzuma deleģēšana;
• pastāv kontrole pār darbinieku darba apstākļiem un darba laika izvēles ierobežojumi;
• ir noteikti ierobežojumi, kad darbinieki var strādāt, ierobežojumi brīvībai organizēt savu darbu un laiku, kā arī apģērbā un darba ētikā.

Tas ietekmēs arī personu klasifikāciju nodokļu vajadzībām un nodokļu samaksas apmēru no šādu personu atalgojuma.

Latvijas likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (IIN) paredz pašnodarbināto pārklasificēšanu par darbiniekiem nodokļu vajadzībām, izvirzot šādus kritērijus IIN likuma 8. panta otrajā prim divi daļā:

• nodokļa maksātājs ir ekonomiski atkarīgs no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus;
• nodokļa maksātājs neuzņemas finanšu risku peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitoru parādu gadījumā;
• nodokļa maksātājs ir integrēts uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus. Integrācija uzņēmumā šā panta izpratnē ir darba vai atpūtas vietas esība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus un citas līdzīgas pazīmes;
• nodokļa maksātājam ir faktiskas brīvdienas un atvaļinājumi, to ņemšanas kārtība ir saistīta ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā nodarbināto fizisko personu darba grafiku;
• nodokļa maksātāja darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē, tam nav iespējas piesaistīt darbu izpildē savu personālu vai izmantot apakšuzņēmējus;
• nodokļa maksātājs nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks (šis kritērijs neattiecas uz personīgo autotransportu vai atsevišķiem personīgajiem instrumentiem, kas izmantoti darba uzdevumu izpildei).

Tātad šaubīgos gadījumos Latvijas tiesību akti jau šobrīd ļauj klasificēt pašnodarbinātos kā darbiniekus nodokļu vajadzībām. Tomēr tas attiecas tikai uz personu nodokļu samaksu un sociālajām garantijām (VSAOI par šo personu maksā pilnā apmērā, ja notiek pārklasifikācija), nenodrošinot citu Darba likumā noteikto aizsardzību.

Secinājumi

Pašnodarbinātie nesaņem ne sociālās garantijas, kādas pienāktos uzņēmumu darbiniekiem, ne aizsardzību, ko nodrošina Darba likums, piemēram, atvaļinājumu. Neskatoties uz to, liela daļa sabiedrības izvēlas darbavietu, kurā ir iespēja kļūt par pašnodarbināto, lai būtu iespējams izmantot darba stundu elastību, ko šis statuss sniedz. Šī un citu iemeslu dēļ ES potenciālā direktīva būtu solis pretim pievilcīgākai likumvidei, kas nodrošinās ne vien statusa elastību, bet arī sociālās garantijas un uzlabotus darba apstākļus kopumā.