Šis gads aizritējis Covid-19 zīmē, pandēmijai aizēnojot tādu būtisku notikumu, par ko pēdējais laiks atcerēties: Apvienotās Karalistes (“AK”) izstāšanās no ES. Šajā rakstā – par būtiskajām izmaiņām AK pilsoņu nodarbināšanā Latvijā pēc Brexit.

Pandēmijas laiks ir ne tikai atnesis ierobežojumus, bet arī paātrinājis klientu identifikācijas procesa digitalizāciju. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (“NILLTPFN”) likuma subjektu prasības pirms pandēmijas bija vairāk vērstas uz klienta klātbūtnes pārbaudi, taču ierobežojumu dēļ nākas samazināt tiešo kontaktu un radīt klientiem jaunas identifikācijas iespējas.

Jebkurš uzņēmums, valsts vai pašvaldības iestāde vai pat individuālais komersants, kas apstrādā ES/EEZ iedzīvotāju personas datus, kuri ļauj identificēt fiziskās personas, ir pakļauts ES Vispārīgās datu aizsardzības regulas (“VDAR”) prasībām. Tās attiecas arī uz uzņēmumiem ārpus ES/EEZ, kuri piedāvā preces vai pakalpojumus ES/EEZ iedzīvotājiem. Šajā rakstā – par VDAR prasībām un to ievērošanu datu apstrādē e-pastos.

Saskaņā ar Satversmi ikvienai personai, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu. Par dzīvesvietu ir atzīstama personas brīvi izvēlēta vieta, kas saistīta ar nekustamo īpašumu – adrese, kurā persona dzīvos un būs sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Arvien biežāk praksē nākas saskarties ar jautājumiem – kāpēc, kam un kad ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietas adresi Latvijā. Šajā rakstā sniedzam atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.

Ar šā gada 1. novembri ir spēkā likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” grozījumi, ar kuriem likuma otrā nodaļa papildināta ar noteikumiem par informācijas paziņošanu VID.

Šā gada 17. novembrī Senāts noraidīja VID kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apmierināts pieteikums par VID lēmuma atcelšanu.

Latvijā ģenerālvienošanās (“ĢV”) ir retums, taču tajā var noteikt tādus nodarbinātības nosacījumus kā nozares uzņēmumam piemērojamā minimālā alga, piemaksas un sociālās garantijas. Būtiski, ka šos nosacījumus var piemērot neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir darba devēju grupas biedrs, tādēļ katrā nozarē nepieciešams sekot līdzi darba devēju un darbinieku sociālā dialoga attīstībai. Šajā rakstā – par ĢV nozīmi un tās būtiskajiem nosacījumiem.

Audita rezultāti var nepatīkami pārsteigt nodokļu maksātāju (“NM”). Ja lēmuma apstrīdēšana nav devusi pozitīvu risinājumu, bet tiesvedības ierosināšana nav pieņemams solis, ir vērts apsvērt iespēju vienoties ar VID un tādējādi samazināt lēmuma nelabvēlīgo ietekmi uz NM saimniecisko darbību vai materiālo stāvokli.

Iepriekšējā nedēļā publicētā raksta nobeigums.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju, daudzi darba devēji pieņem lēmumu noteikt darbiniekiem attālinātā darba režīmu. Vai darbinieks var no tā atteikties?

Jautājums par uzņēmuma faktiskā īpašnieka – patiesā labuma guvēja (“PLG”) – identitātes informācijas sniegšanu joprojām ir samērā aktuāls, kaut arī ir daudz tiesību aktu, rekomendāciju un vadlīniju.

Praksē arvien biežāk nākas saskarties ar jautājumu, ar ko atšķiras komandējums no darbinieka nosūtīšanas. Šajā rakstā – par būtiskajām atšķirībām un abu jēdzienu nošķiršanas kritērijiem.

Pieņemot vienu no līdz šim svarīgākajiem spriedumiem (2020. gada 16. jūlija spriedums lietā C-311/18 “Datu aizsardzības komisārs pret Facebook Ireland & Maximillian Schrems), kurā uzsvērtas pamattiesības uz privātumu saistībā ar personas datu nosūtīšanu uz trešajām valstīm, Eiropas Savienības Tiesa (“EST”) vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir uzturēt augsta līmeņa aizsardzību personas datiem, kas no EEZ valstīm tiek nosūtīti uz trešajām valstīm. Spriedums ir radījis virkni jautājumu par juridisko pamatu personas datu nosūtīšanai uz trešajām valstīm. Tā kā spriedumā uzsvērta nosūtīšana uz ASV, šajā rakstā noskaidrosim, kā uzņēmumiem rīkoties šobrīd, kad spriedums stājies spēkā.

Šajā rakstā aplūkots, kādos gadījumos būtu jāsaņem dalībnieka piekrišana, slēdzot darījumus ar saistītām personām Komerclikuma (“KL”) izpratnē.

Šā gada 1. jūlijā ir zaudējis spēku Administratīvo pārkāpumu kodekss, kurš teju 35 gadus regulēja jautājumus par administratīvo atbildību, tostarp nodokļu jomā. Tā vietā spēkā stājies Administratīvās atbildības likums (“AAL”), kas pieņemts vērienīgās administratīvās atbildības reformas ietvaros. AAL nav tikai vecā kodeksa uzlabota versija – jaunā likuma struktūra un regulējums būtiski atšķiras no ierastā, tādēļ pirmais ieskats tajā var izraisīt apjukumu. Šajā rakstā – par to, kur meklējami pārkāpumu sastāvi, par kādiem pārkāpumiem nodokļu jomā ir paredzēta administratīvā atbildība, kā arī ieskats citos saistītos jautājumos.