Kamēr regulējums par platformu darbu vēl nav pieņemts, Eiropas Savienības (ES) likumdevēja un ES Tiesas juridiskie ietvari dzīvo paralēlas dzīves. Aizvadītajā martā ir iezīmējušies jauni, taču vienlaikus vienojoši atskaites punkti no abiem virzieniem, un acīgākie var sākt meklēt atbildi uz jautājumu, vai platformu darbinieki (ēdiena piegādātāji) ir darbinieki vai pašnodarbinātie.
Iepriekš informējām gan par tiesu praksi Nīderlandē, kurā ēdiena kurjeri tika atzīti par darbiniekiem, gan par pretēju tiesvedības iznākumu Lielbritānijā, kur tiesa darbinieka statusu nekonstatēja. Šķietami neviennozīmīgo praksi varētu izkristalizēt pēdējā laika aktualitātes Somijā un Zviedrijā, kur tiesas Wolt kurjerus atzinušas par uzņēmējiem, nevis darbiniekiem. Lai gan spriedumi nav galīgi, tiesas argumentācija sniedz ieskatu būtiskajos aspektos.
Zviedrijā tika noteikts, ka kurjeri nav darbinieki, jo tie netiek nodarbināti Wolt un tiem netiek nodrošināta minimālā alga, taču vienlaikus nav arī pienākuma izpildīt pasūtījumus konkrētā minimālā apjomā. Proti, kurjeriem ir tiesības izlemt – strādāt vai nē, kā arī nav seku pasūtījumu noraidīšanas gadījumā. Turklāt kurjeri var nodot savu darba pienākumu izpildi citām personām.
Somijā februāra beigās tika publicēts spriedums līdzīgā lietā par Wolt kurjeriem. Secinājumi arī ir līdzīgi – tiesas ieskatā kurjeri neizpilda darbu personīgi un viņiem ir iespēja deleģēt to savam aizvietotājam vai apakšuzņēmējam. Papildus tiesa secināja, ka kurjeru darbu nevada uzņēmums un tiem nav noteikts konkrēts darba laiks, kā arī nav pienākuma akceptēt pasūtījumus. Tas, ka Wolt uzrauga pakalpojuma sniegšanu un nosaka atlīdzību par paveikto, tiesas ieskatā nav pietiekams, lai kurjerus kvalificētu par darbiniekiem.
Nacionālo tiesu secinājumi un lietu pašreizējais iznākums sakrīt arī ar ES Tiesas kritērijiem juridiskā statusa noteikšanai, proti, piegādātāju var neatzīt par darbinieku, ja tas var:
Par šī jautājuma attīstību paralēli ir lēmis arī ES likumdevējs, panākot vienošanos par platformu darba direktīvu. Tās projektā noteikts, ka dalībvalstīm nacionālajos tiesību aktos būs jānosaka prezumpcija, ka platformu darbiniekiem ir nosakāms darbinieka statuss. Tālāk jau platformu pienākums būs šo prezumpciju atspēkot atbilstoši normatīvajiem aktiem un ES tiesu praksei. Līdz ar to šiem kritērijiem būs izšķiroša nozīme piegādātāja statusa noteikšanā, savukārt tiesvedības Zviedrijā un Somijā ieskicē arī citu nacionālo tiesu potenciālo nostāju šī jautājuma izlemšanā.
Salīdzinājumā ar sākotnējām regulējuma redakcijām, likumdevējs ir demonstrējis elastīgāku pieeju, kas neļauj izvairīties no atbildības tiem darba devējiem, kuri nepamatoti izmanto platformu kā līdzekli, lai slēptu nodarbinātību. Elastīgāka pieeja faktiski sakrīt arī ar pašu platformu darbinieku vēlmēm. Kā piemērs šim apgalvojumam var kalpot Wolt iekšējā aptauja, kurā 78% no aptaujātajiem 6811 kurjeriem norādīja, ka pārtrauktu veikt piegādes, ja tiktu noteikti likumiski ierobežojumi, kas neļautu kurjeriem pašiem noteikt darba laiku, darba veidu un veicamos uzdevumus.
Vairāku kompromisu rezultātā ir saskatāms platformu darba juridiskais tvērums. Ņemot vērā direktīvas projektā noteikto prezumpciju, tieši platformām tiks uzlikts pienākums pamatot, ka to piegādātāji nav darbinieki. Kā minēts iepriekš, liela nozīme šajā procesā būs spējai pamatot darbības atbilstību ES Tiesas noteiktajiem kritērijiem, ko apliecina tiesu procesi Zviedrijā un Somijā.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
