Matīss Auziņš

Projektu vadītājs nodokļu konsultāciju nodaļā, PwC Latvija

2023. gada 21. decembrī Eiropas Savienības Tiesa (EST) pieņēma spriedumu lietā C-288/22 par to, vai akciju sabiedrības valdes locekļi ir PVN maksātāji. Šis spriedums ir svarīgs, jo skaidro, kādi kritēriji jāizpilda, lai uzskatītu, ka persona veic saimniecisku darbību, kas ir PVN maksāšanas pamats, un kādi faktori jāņem vērā, lai noteiktu, vai persona ir patstāvīga PVN maksātāja.

Minētajā lietā tika analizēts Luksemburgas nodokļu administrācijas strīds ar TP – fizisku personu. TP bija vairāku Luksemburgā dibinātu akciju sabiedrību valdes loceklis. TP saņēma atlīdzību par savu darbību, kas bija atkarīga arī no katras sabiedrības peļņas. TP nebija nevienas sabiedrības darbinieks, bet viņam bija noslēgti līgumi ar katru sabiedrību, kurus varēja izbeigt. TP nebija reģistrējies kā PVN maksātājs. Luksemburgas nodokļu administrācija uzskatīja, ka TP bija jāreģistrējas kā PVN maksātājam, un prasīja samaksāt PVN saistībā ar šo ienākumu. TP apstrīdēja nodokļu administrācijas lēmumu tiesā. Luksemburgas apgabaltiesa lūdza EST sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt direktīvas 2006/112/EK 9. pantu, kurš nosaka, ka PVN maksātājs ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību neatkarīgi no tās mērķa vai rezultāta. Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. It īpaši par saimniecisku darbību ir uzskatāma materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus.

EST norāda – ja TP saņem atlīdzību kā prēmiju, tad Luksemburgas apgabaltiesai būs jāpārbauda, vai tad, ja akciju sabiedrība negūst peļņu vai gūst nelielu peļņu, tās akcionāru kopsapulce, pamatojoties uz citiem faktoriem, tomēr var piešķirt TP prēmiju, kuru var uzskatīt par objektīvi atbilstošu viņa sniegtajam pakalpojumam. Šī EST norāde varētu liecināt, ka, neizmaksājot valdes loceklim atlīdzību gados, kad akciju sabiedrība neguva peļņu, viņa atlīdzība kļūtu neparedzama, tāpēc pazustu tieša saikne starp sniegto pakalpojumu un atlīdzību, kas liegtu konstatēt saimniecisku darbību.

No EST judikatūras izriet, ka ar pakalpojumu esību vien nepietiek, lai konstatētu saimniecisku darbību direktīvas 2006/112/EK 9. panta 1. punkta izpratnē, un jābūt izpildītiem arī citiem kritērijiem.

EST norāda, ka darbību parasti atzīst par saimniecisku, ja tā ir pastāvīga jeb ilglaicīga un to veic par atlīdzību, ko saņem saimnieciskās darbības veicējs, tātad pašai atlīdzībai jābūt pastāvīgai. Tiesas ieskatā tādas fiziskas personas kā TP iecelšana par Luksemburgas akciju sabiedrības valdes locekli uz pilnvaru termiņu, kas nepārsniedz sešus gadus un ko var pagarināt, piešķir valdes locekļa darbībai pastāvīgu raksturu. Apstāklis, ka šāds pilnvarojums ir atsaucams un arī tā turētājs var jebkurā brīdī no tā atteikties, pats par sevi nevar izraisīt to, ka šī darbība zaudētu savu pastāvīgo raksturu, ja pilnvarojums jau no sākuma ir saistīts ar maksimālo sešu gadu termiņu.

EST atzīst, ka šis sešu gadu pilnvaru termiņš var piešķirt pastāvīgumu arī prēmijas veidā noteiktai atlīdzībai. Tomēr, lai saglabātu šo pastāvīgumu, ir svarīgi, lai gadījumā, ja prēmijas tiktu piešķirtas atkarībā no akciju sabiedrības gūtajiem ienākumiem, tās varētu piešķirt valdes loceklim arī finanšu gados, kad sabiedrība negūst peļņu.

Līdz ar to EST atzina, ka PVN direktīvas 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka Luksemburgas akciju sabiedrības valdes loceklis veic saimniecisku darbību šīs tiesību normas izpratnē, ja viņš šai sabiedrībai sniedz pakalpojumus par atlīdzību un šī darbība ir pastāvīga un tiek veikta par atlīdzību, kuras noteikšanas kārtība ir iepriekš paredzama.

Kā nākamo apstākli EST vērtēja, vai valdes loceklis darbojas patstāvīgi jeb neatkarīgi.

Vispirms EST uzskaitīja lietas apstākļus – TP nebija izšķirošas balss akciju sabiedrību valdēs, viņš šīs sabiedrības nepārstāvēja un nevadīja ikdienas komercdarbību. Tas varētu liecināt, ka EST ir vēlējusies ierobežot gadījumus, uz kuriem attiecināms šis spriedums.

EST secināja, ka valdes locekļa darbība šīs tiesību normas izpratnē netiek veikta patstāvīgi. No vienas puses, viņš brīvi organizē sava darba izpildes kārtību, pats saņem atlīdzību, kas veido viņa ienākumus, rīkojas savā vārdā un nav pakļauts uzņēmuma vadības hierarhijai. No otras puses, viņš tomēr nerīkojas uz sava rēķina un pats uz savu atbildību, kā arī neuzņemas ar savu darbību saistīto ekonomisko risku.

Secināms, ka EST lielāku nozīmi piešķīra tam, vai valdes loceklis uzņemas ekonomisko risku. EST secināja, ka ekonomisko risku uzņemas nevis valdes loceklis, bet gan Luksemburgas akciju sabiedrība, un no Luksemburgas tiesiskā regulējuma izriet, ka valdes locekļiem nav personisku pienākumu attiecībā uz sabiedrības parādiem. Tātad, lai gan ir konstatējama TP saimnieciska darbība, nav konstatējams tās patstāvīgums. Līdz ar to TP nav uzskatāms par PVN maksātāju, kam būtu jāpiemēro PVN.

Saskaņā ar Latvijas PVN likuma 3. panta pirmo daļu PVN maksātājs ir persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisko darbību neatkarīgi no tās mērķa vai rezultāta. Secināms, ka arī Latvijā, lai personu uzskatītu par PVN maksātāju, ir jākonstatē saimnieciskās darbības patstāvīgums. Tādējādi pie līdzīgiem apstākļiem kā šajā lietā arī Latvijas uzņēmumu valdes locekļiem prēmijas veidā izmaksātā atlīdzība varētu neietilpt PVN likuma tvērumā.