Vita Sakne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, PwC Latvija

Eiropas Savienības Tiesa (EST) savā nesen pasludinātajā spriedumā analizē PVN piemērošanu elektrības piegādēm elektroauto lietotājiem, izmantojot trešo personu uzlādes staciju tīklu. Pamatlietā Vācijas uzņēmums apstrīdēja Zviedrijas nodokļu administrācijas lēmumu par Zviedrijā veiktām elektrības piegādēm. Spriedumā EST uzsver skaidrību PVN piemērošanā un nostiprina PVN sistēmas pamatnormu ievērošanu. Šajā rakstā mēs apkopojam galvenos spriedumā analizētos argumentus un faktus.

Uzņēmuma Digital Charging Solutions GmbH (DCS) darbības vieta ir Vācijā, un Zviedrijā tam nav pastāvīgās iestādes PVN vajadzībām. DCS Zviedrijā nodrošina elektroauto lietotājiem piekļuvi uzlādes staciju tīklam. DCS ir noslēdzis līgumus ar neatkarīgiem uzņēmumiem, kas apkalpo uzlādes stacijas, lai elektroauto lietotāji varētu uzlādēt savus transportlīdzekļus. Autentifikācijas vajadzībām DCS nodrošina elektroauto lietotājus ar karti un lietotni. Izmantojot karti vai lietotni, katra uzlādes reize tiek reģistrēta pie tīkla operatora, kurš par šīm uzlādes reizēm izraksta rēķinu DCS. Rēķins tiek izrakstīts katra kalendāra mēneša beigās un apmaksājams 30 dienu laikā.

Balstoties uz tīkla operatoru izrakstītajiem rēķiniem, DCS katru mēnesi izraksta rēķinus kartes vai lietotnes lietotājiem gan par piegādātās elektrības daudzumu, gan par piekļuvi uzlādes staciju tīklam un palīgpakalpojumiem. Elektrības cena mainās atkarībā no patēriņa, bet par piekļuvi tīklam vienmēr jāmaksā fiksēta abonēšanas maksa, pat ja konkrētā periodā nav veikta elektroauto uzlāde.

EST prejudiciālais nolēmums tika lūgts šādos jautājumos:

• Vai elektrības piegāde elektroauto lietotājam, kas sastāv no elektroauto uzlādēšanas uzlādes stacijā, ir preču piegādes darījums?
• Vai uzskatāms, ka šāda piegāde pastāv visos darījumu ķēdes posmos, kuros ir iesaistīts starpniekuzņēmums un par katru ķēdes posmu tiek noformēti līgumi, bet vienīgi elektroauto lietotājs izlemj tādus aspektus kā uzlādes apjomu, laiku, vietu un elektrības izmantošanas veidu?

EST atsaucas uz saviem iepriekšējiem spriedumiem, kuros apstiprināts, ka elektrības piegāde, lai uzlādētu elektroauto publiskā tīklā iekļautā uzlādes stacijā, ir preču piegādes darījums. Preču piegāde nozīmē, ka tiek nodotas tiesības rīkoties ar materiālu lietu kā īpašniekam. Šajā jēdzienā ietilpst jebkāda fiziskas mantas pāreja no vienas personas otrai personai, kas saņēmējam ļauj šo mantu izmantot tā, it kā viņš būtu tās īpašnieks.

Galvenais jautājums ir, vai preču piegādi var konstatēt visos starpniecības posmos, ņemot vērā EST iepriekšējos spriedumus, proti, 2003. gada 6. februāra spriedumu Auto Lease Holland lietā (C-185/01) un 2019. gada 15. maija spriedumu Vega International Car Transport and Logistic lietā (C-235/18), kur EST noteica, ka degvielas karšu piegādātājs vai līzinga pakalpojumu sniedzējs, kurš izsniedz degvielas kartes nomniekam, ir tikai maksājumu pakalpojumu sniedzējs un ka nevar uzskatīt, ka viņš piegādājis degvielu.

Tādējādi būtiski ir atbildēt uz jautājumu, vai elektrības piegādi var interpretēt šādi: tīkla operators vispirms piegādā elektrību DCS, tad DCS piegādā to tiešajam lietotājam (elektroauto īpašniekam), jo tieši lietotājs izvēlas uzlādes apjomu, laiku, vietu un elektrības izmantošanas veidu.

Pastāvēja bažas, ka DCS varētu būt uzskatāms par elektrības tiešā lietotāja finansētāju, nevis preču piegādātāju.

EST atzina, ka šajā scenārijā visos darījumu ķēdes posmos tiek piegādātas preces, un to pamatoja ar šādiem faktiem:

• tīkla operatoriem ir līgumiskas attiecības tikai ar DCS. Saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem DCS apgādā elektroauto lietotājus ar karti un lietotni, nodrošinot piekļuvi uzlādes staciju tīklam, lai viņi var uzlādēt savus transportlīdzekļus noteiktās uzlādes stacijās;
• tīkla operatori izraksta mēneša rēķinu DCS par piegādātās elektrības izmaksām;
• DCS par šīm izmaksām izraksta mēneša rēķinus elektroauto lietotājiem, ieskaitot maksu par palīgpakalpojumiem;
• šīs līgumiskās attiecības ir uzskatāmas par iegādes vai pārdošanas komisijas līgumiem, jo tajos ir paredzēts pilnvarojums, ar kuru komisijas aģents iesaistās preču iegādē/piegādē pilnvarotāja interesēs, un aģenta iegādātās preces ir identiskas pārdotajām precēm. Tādējādi PVN vajadzībām pastāv divi identiski, secīgi piegādes darījumi, jo tiek uzskatīts, ka PVN maksātājs, kurš piedalās preču piegādē, rīkojoties savā vārdā, bet citas personas interesēs, ir pats šīs preces gan iegādājies, gan piegādājis. Attiecīgais līgums var būt iegādes vai pārdošanas komisijas līgums.

EST arī sniedza norādījumus par to, kā izvērtēt, vai elektrības piegāde un DCS sniegtie pakalpojumi (piekļuve uzlādes staciju tīklam un palīgpakalpojumi) veido vienu saliktu darījumu, kur elektrības piegāde ir raksturīgs un dominējošs elements, vai arī šeit ir divi atsevišķi darījumi, proti, elektrības piegāde un piekļuves nodrošināšana uzlādes staciju tīklam.

EST atzīst, ka katrs darījums parasti ir uzskatāms par atsevišķu un neatkarīgu. Taču darījumu, kas no saimnieciskā viedokļa veido vienotu pakalpojumu, nedrīkst mākslīgi sadalīt. Darījums ir uzskatāms par vienotu, ja vairāki elementi vai darbības, ko PVN maksātājs nodrošina klientam, ir tik cieši saistītas, ka tās objektīvi veido vienotu nedalāmu saimniecisku darījumu, kur šo elementu nošķiršana būtu mākslīga. Būtiski atcerēties, ka palīgpakalpojumiem PVN tiek vienmēr piemērots tieši tāpat kā galvenajam darījumam.

Jāatzīmē, ka DCS izraksta mēneša rēķinu tiešajam lietotājam, atsevišķi norādot maksu par elektroauto uzlādi (elektrību) un fiksētu maksu par piekļuvi uzlādes staciju tīklam. Piekļuves maksa jāmaksā neatkarīgi no tā, vai lietotājs konkrētajā mēnesī vispār ir veicis elektroauto uzlādi. EST ieskatā, ja šos pakalpojumus uzskatītu par neatdalāmiem no elektrības piegādes, tiktu ignorēta saimnieciskā realitāte. Ja tiek sniegts tikai tiesas apsvērtais pakalpojums, tas uzskatāms par elektrības pārdošanu. Situāciju papildus sarežģī tas, ka maksa par DCS pakalpojumu izmantošanu var tikt aprēķināta dažādās valstīs. Turklāt pakalpojuma maksa nemainās atkarībā no lietotājam piegādātās elektrības apjoma vai uzlādes reižu skaita. Tas nozīmē, ka EST piekrīt DCS praksei uzskatīt piekļuves nodrošināšanas pakalpojumu un elektrības piegādi par atsevišķiem darījumiem.

Galvenās atziņas

Uzņēmumiem vajadzētu pārskatīt savu pašreizējo PVN piemērošanas praksi, ņemot vērā EST spriedumu, lai nodrošinātu atbilstību, precizētu savu PVN stratēģiju un samazinātu iespējamās saistības citās valstīs. Šo procesu varētu maksimāli racionalizēt, izmaiņu interpretēšanai un ieviešanai piesaistot nodokļu konsultantus.