Ne tikai uzņēmuma pārejas gadījumā, bet arī tad, ja nodokļa maksātājs veic mantisku ieguldījumu apmaiņā pret kapitāla daļām, praksē pieņemts uzskatīt, ka tas ir darījums, kam PVN likuma normas nav piemērojamas. Jāsaka gan, ka PVN likumā nav viennozīmīgu normu par šo jautājumu. Šāds prakses pieņēmums ir veidojies, loģiski vērtējot normas, kas nosaka pienākumu koriģēt atskaitīto priekšnodokli. Eiropas Savienības Tiesas (EST) nesenā prakse ir sašķobījusi pārliecību, ka ieguldījums kapitālā vienmēr būs darījums, kam PVN likuma normas nav piemērojamas. Šajā rakstā – sīkāk par EST spriedumu.

Šajā rakstā aplūkojam Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumu lietā C-606/22 par tiesībām saņemt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksu gadījumos, kad nodokļa maksātājs piemērojis augstāku PVN likmi, nekā paredzēts likumā. Spriedums ir svarīgs, jo tas paskaidro PVN direktīvas principu piemērošanu praksē, kad pircējam ir izsniegts kases čeks, kuru grozīt, lai tajā būtu norādīta pareizā PVN likme, un pircējam atmaksāt pārmaksāto nodokli, nav praktiski iespējams.

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likums paredz īpašu kārtību nodokļa piemērošanai darījumos ar lietotām mantām. Lietotās mantas var būt visdažādākās ķermeniskās lietas – automašīnas, iekārtas, biroja tehnika, mēbeles un citas lietas, kas ir derīgas turpmākai lietošanai tādā pašā veidā bez pārveidojumiem vai pēc labošanas un kas nav mākslas darbi, kolekciju priekšmeti vai senlietas. Standarta gadījumā PVN maksātājs, pārdodot lietotu preci, visai tās vērtībai piemēros PVN. Tomēr atsevišķos gadījumos lietotām precēm PVN var nepiemērot vai piemērot īpašā režīmā, apliekot tikai starpību starp iegādes un pārdošanas vērtību (īpašs režīms lietotām mantām PVN likuma 138. pantā). Šajā rakstā – par to, kādi nosacījumi jāievēro, lai piemērotu 138. pantu, un kādos gadījumos PVN var nepiemērot.