Šā gada 18. aprīlī Senāts pasludināja lēmumu lietā Nr. A420131521 par izdevumu klasificēšanu kā ar saimniecisku darbību nesaistītiem uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) vajadzībām, kā arī par personāla nomas koncepta piemērošanu un no tā izrietošo VID papildu nodokļu uzrēķinu būvniecības nozarē, izmantojot piesaistīto darbaspēku.1 Ar savu lēmumu Senāts ir noraidījis juridiskās personas prasību pārskatīt un atcelt VID lēmumu. Tas ir palicis negrozīts un stājies spēkā, tādēļ uzskatām, ka MindLink abonentiem būtu jāiepazīstas ar šo lēmumu, kur VID uzrēķinājis UIN, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), kā arī nokavējuma un soda naudu. Attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) tika aprēķināta tikai soda nauda.
Latvijas uzņēmums (SIA “A”) noslēdza ar otru Latvijas uzņēmumu (SIA “B”) līgumu par būvniecības pakalpojumu sniegšanu. Lai sniegtu pakalpojumus, SIA “B” iznomāja darbiniekus no saviem apakšuzņēmumiem Lietuvā un Polijā. Pamatojoties uz izveidotajām personāla nomas attiecībām, SIA “B” par šiem darbiniekiem maksāja personāla nodokļus (IIN un VSAOI).
Veicot nodokļu auditu, VID apšaubīja līgumā norādītā darījuma esību un konstatēja, ka SIA “B” nesniedza būvniecības pakalpojumus un neiznomāja personālu to sniegšanai SIA “A” (piesaistot iznomāto personālu no ārvalstīm vai savus darbiniekus). VID ieskatā būvdarbus veica SIA “A”, izmantojot nezināmus darbiniekus bez darba līguma noslēgšanas. Tādēļ VID nolēma, ka darījums bijis fiktīvs, aprēķināja SIA “A” UIN par fiktīvu darījumu un VSAOI no atalgojuma, kas izmaksāts nereģistrētās darba attiecībās, kā arī aprēķināja nokavējuma naudu un soda naudu, tostarp IIN soda naudu.
No Senāta nolēmuma secināms, ka darījums starp SIA “A” un SIA “B” bijis fiktīvs, jo tā ekonomiskā būtība neatbilst realitātei. Tiesa nekonstatēja nekādus pierādījumus par SIA “B” būvniecības pakalpojumu sniegšanu pieteicējam. Neskatoties uz pieteicēja argumentiem, netika konstatētas arī personāla nomas attiecības starp pieteicēju un SIA “B” iznomāto personālu, kas varētu attaisnot pieteicēja rīcību neslēgt ar darbiniekiem līgumu. Tiesas ieskatā nav pastāvējušas personāla nomas attiecības starp SIA “B” un darbiniekiem, kas atradās būvlaukumā, jo SIA “A” nodarbināja nesaistītas ar SIA “B” vai ārvalstu uzņēmumiem fiziskas personas, nepamatoti nenoslēdzot ar tām darba līgumu. Turklāt nav pierādījumu, ka SIA “B” iznomātie darbinieki veica jebkādu darbu pieteicēja labā. Balstoties uz šiem faktiem, tiesa apstiprinājusi VID lēmumu aprēķināt VSAOI par nereģistrētu nodarbināšanu. Turpretī IIN VID un tiesas ieskatā nav aprēķināms, jo darbinieki strādāja neoficiāli un no tiem nodokļi nav tikuši ieturēti, interpretējot IIN likuma 29. panta otro daļu, ka nedrīkst budžetā pārskaitīt nodokli no darba devēja līdzekļiem, neieturot nodokli no darbinieka.
Vienlaikus Senāts neatzina SIA “A” darījuma izdevumus par saistītiem ar saimniecisko darbību, jo uzskatīja, ka nav iespējams konstatēt, ka SIA “B” būtu sniedzis pakalpojumus, tāpēc šie izdevumi ir apliekami ar UIN. Tiesa atspēkoja pieteicēja argumentu, ka VID uzrēķins ierobežo pieteicēja brīvību izmantot citu dalībvalstu pilsoņu vai uzņēmumu sniegtos pakalpojumus. Senāts uzskata, ka tiesības brīvi sniegt pakalpojumus visās ES dalībvalstīs nenozīmē to, ka šīs tiesības var ļaunprātīgi izmantot, nodarbinot personas bez darba līguma un nemaksājot personāla nodokļus.
Izvērtējot pieteicēja argumentus par nodokļu saistību izpildi, jāatzīmē, ka mēģinājums atsaukties uz nodokļu konvencijām, pamatojot tiesības nemaksāt IIN Latvijā ar starptautisko līgumu (t.i., konvenciju) 15. pantu, bija iespējams. Lai gan tiesa noraidīja šādu pamatojumu ar norādi, ka pieteicēja darbinieki nestrādāja atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kas izslēdz jebkādas konvencijas piemērošanu, par galveno iemeslu būtu jāuzskata šī panta prasību neievērošana. Proti, šis pants, kurš paredz aplikšanu ar nodokli tikai personu rezidences valstī, darbojas, ja nerezidents strādāja ne vairāk kā 183 dienas jebkurā 12 mēnešu periodā, kā arī tā juridiskais vai ekonomiskais darba devējs nav tās valsts rezidents, kurā notiek faktiskā nodarbinātība. Šajā situācijā neizpildās nosacījumi, jo uzņēmumi “A” un “B” ir Latvijas uzņēmumi un darbinieki strādāja Latvijā ilgāk par konvencijā norādīto laikposmu. Tādēļ šajā gadījumā nodokļu konvencijas nav iespējams izmantot.
Zināmu neizpratni radīja tiesas argumentācija par IIN neaprēķināšanu, pamatojoties uz IIN likuma 29. panta interpretāciju. Atbilstoši lietas materiāliem šādu IIN likuma interpretāciju bija sniedzis VID, uzskatot, ka šis pants aizliedz piedzīt nesamaksāto IIN no darba devēja, ja tas iepriekš netika ieturēts no darbinieka atalgojuma. Tiesa šo argumentu pieņēma. Jāatzīmē, ka šāda likuma interpretācija samazina šajā gadījumā iekasējamo nodokļu apmēru, faktiski paverot iespējas aplokšņu algu maksātājiem izvairīties no IIN samaksas arī citos gadījumos.
Lai pilnībā izvērtētu pieteicēja atbildību un VID pierādījumu pietiekamību, detalizēti jāizvērtē visu instanču materiāli. Tomēr ir vērts norādīt, ka nodokļu maksātājiem jāspēj pierādīt savs viedoklis, korekti pamatojoties uz situācijai atbilstošiem tiesību aktiem un dokumentāriem pierādījumiem.
Lai vairotu izpratni par atšķirībām starp komandējumu, darba braucienu, nosūtījumu un personāla nomu un pareizu personāla nodokļu piemērošanu katrā no gadījumiem, iesakām PwC’s Academy vebināra “Nodokļu piemērošanas skaidrojumi darbinieku kustībai no Latvijas un uz Latviju” videoierakstu.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
