Šā gada 10. maijā Valsts ieņēmumu dienests (“VID”) savā vietnē publicējis aktualizētu metodisko materiālu “Zaudētie parādi,” kurā sniegtas vadlīnijas gan PVN, gan UIN piemērošanai. Šajā rakstā aplūkosim PVN piemērošanas aspektus, cedējot prasījuma tiesības.
Likumvide
PVN likuma 105. pants ļauj nodokļa maksātājam samazināt valsts budžetā iemaksāto PVN par zaudētā parāda nodokļa summu, ja izpildīti likumā noteiktie nosacījumi. Viens no šādiem nosacījumiem, kas attiecas gan uz zaudēto parādu summām līdz 430 eiro, gan lielākām, ir tas, ka prasījuma tiesības nav nodotas (cedētas) citai personai.
Lai gan ne PVN likums, ne MK noteikumi skaidri nenosaka, ka veiktās PVN korekcijas par zaudētiem parādiem pieļauj prasījuma tiesības vēlāk cedēt, kā arī nenosaka to, kādas PVN sekas tas atstāj uz preču piegādātāju (pakalpojuma sniedzēju) vai saņēmēju, no VID metodiskā materiāla saprotams, ka VID pieļauj, ka nodokļa maksātājs, kas koriģējis PVN par zaudētiem parādiem, var vēlāk prasījuma tiesības cedēt. Tiesības uz veikto korekciju par zaudēto parādu saglabājas tikai tādā apmērā, kādā cesionāram nav izdevies parādu atgūt.
VID metodiskajā materiālā (17. un 18. piemērs) ir noteikta PVN koriģēšanas kārtība, cedējot prasījuma tiesības, saistībā ar kurām iepriekš veiktas maksājamā PVN korekcijas par zaudētajiem parādiem. VID norāda, ka cedenta (prasījuma tiesību atdevēja) saņemtajai samaksai par prasījuma tiesību cesiju nav ietekmes uz veiktajām korekcijām par zaudēto parādu, bet korekcijas veicamas atkarībā no cesionāra atgūtajām parāda summām. VID piemērā, kad tiek cedēts debitora parāds 100 eiro (ieskaitot PVN 17,35 eiro, ko piegādātājs atguvis no valsts budžeta kā priekšnodokļa korekcijas par zaudētiem parādiem), saņemot samaksu par prasījuma tiesību cesiju 10% apmērā no parāda summas – 10 eiro, nekādas PVN korekcijas nav veicamas. Bet, ja cesionārs atgūst daļu, vai konkrētajā piemērā – visu parāda summu (100 eiro), tad cedentam rodas pienākums valsts budžetā iemaksāt PVN no šī atgūtā parāda (konkrētajā piemērā tas ir 17,35 eiro). Tā ir summa, ko cedents nav saņēmis un nesaņems. Turklāt metodiskajā materiālā uzsvērts, ka, noslēdzot cesijas līgumu par prasījuma tiesību nodošanu, jānodrošina informācijas saņemšana no cesionāra par pilnīgi vai daļēji atgūtām parādu summām, kas nodotas cesionāram, lai cedents varētu aprēķināt un iemaksāt valsts budžetā par tām PVN.
No valsts budžeta puses skatoties, var saprast šādu VID nostāju, jo brīdī, kad parādnieks nosedz savas parādsaistības, tas iegūst tiesības atkal deklarēt priekšnodokli no samaksātā parāda (PVN, kas no nesamaksātās parāda summas iepriekš, saņemot paziņojumu no preču piegādātāja vai pakalpojuma sniedzēja, tika atmaksāts valsts budžetā). Tomēr uzliktais pienākums sekot līdzi cesionāra atgūtajām summām praksē nav īstenojams. Tas nozīmētu parādu cesijas līgumos iekļaut nosacījumu, ka cesionāram jāinformē cedents par visām atgūtajām parādu summām. Turklāt no preču piegādātāja vai pakalpojuma sniedzēja viedokļa raugoties, tam jāiemaksā valsts budžetā PVN summa, kuru tas faktiski nav saņēmis un nekad nesaņems. Šāda kārtība ir pretēja PVN neitralitātes principam.
Padomes Direktīva 2006/112/EK attiecībā uz priekšnodokļa korekcijām par darījumiem, kas paliek pilnīgi vai daļēji neapmaksāti, ļauj katrai dalībvalstij pašai nolemt kārtību, kādā šīs tiesības īstenojamas. Piemēram, gan Lietuvas, gan Igaunijas likumvide paredz koriģēt PVN par zaudētiem parādiem ar korekcijas ierobežojumu cesijas gadījumā. Taču Igaunijas likumvide neprasa sekot līdzi cesionāra atgūto parādu apmēram, bet gan nosaka, ka, cedējot parādu, par kuru veikta PVN korekcija, nodoklis no cedētās summas jāatmaksā valsts budžetā. Mūsuprāt, tas ir racionāls risinājums.
