Matīss Auziņš

Projektu vadītājs nodokļu konsultāciju nodaļā, PwC Latvija

Mūsdienās ļoti populāras ir dažādas programmas ar mērķi palielināt uzņēmuma apgrozījumu, ceļot programmas darbinieku ražīgumu, veicinot pircēju lojalitāti u.c. Pārrobežu programmas tiek realizētas arī Latvijā, un to nodokļu jautājumi ir ļoti aktuāli, kā arī sarežģīti. Šajā rakstā – par darbinieku motivācijas programmu saistībā ar neseno Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumu jautājumā par PVN.

Lietas būtība

EST izskatītajā lietā (2022. gada 17. novembra spriedums lietā C‑607/20) ir šādi faktiskie apstākļi:

• GEAES ir Lielbritānijā (izskatāmā lieta attiecas uz periodu, kad tā vēl bija ES dalībvalsts) reģistrēta sabiedrība, kas ietilpst General Electric koncernā (“GE koncerns”).
• GE koncerns bija ieviesis “atzinības programmu darbiniekiem”. Programma paredzēja piešķirt darbiniekiem naudas prēmijas, dāvanu kartes (vaučerus) vai atzinības rakstus atkarībā no viņu panākumiem. Darbinieku nominēšanai uz balvām bija noteikti kritēriji, tomēr vērtējums balstījās tikai uz kolēģu sniegtajiem ieteikumiem.
• Balvā pasniegtais vaučers nodrošināja darbiniekiem iespēju noteiktā vietnē izvēlēties mazumtirgotāju, pie kura izmantot savu vaučeru preču iegādei.
• Vietni uzturēja sabiedrība, kas sākotnēji iegādājās vaučerus no mazumtirgotājiem, tad pārdeva tos sabiedrībai General Electric (ASV), kura caur vēl vienu ASV uzņēmumu tirgoja tos tālāk visiem koncerna uzņēmumiem, tostarp GEAES.
• GEAES par iegādātajiem vaučeriem maksāja PVN apgrieztajā kārtībā un atskaitīja priekšnodokli. Izsniedzot darbiniekiem vaučerus bez atlīdzības, PVN netika aprēķināts. GEAES uzskatīja, ka vaučeru piešķiršana darbiniekiem ir primāri saistīta ar sabiedrības saimniecisko darbību un darbinieku labums ir tikai otršķirīgs. Šāda pieeja balstījās uz analoģiju ar EST vērtējumu agrākās lietās par darbinieku nodrošināšanu ar transportu vai ēdināšanu noteiktos apstākļos.
• Nodokļu administrācija par GEAES veikto vaučeru piešķiršanu darbiniekiem aprēķināja PVN kā par tā saukto “pašpatēriņu”.

Ģenerāladvokāts šajā lietā ir norādījis, ka faktiskajos apstākļos GEAES, iespējams, vispār nebija pienākuma aprēķināt PVN par vaučeru iegādi, jo mazumtirgotājs, apmainot preci pret vaučeru, arī aprēķināja PVN. EST ir devusi noderīgu skaidrojumu par pašpatēriņa normas saturu.

Pašpatēriņa norma ir ieviesta PVN direktīvas 26. pantā (pirmajā, otrajā daļā) un paredz, ka par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību uzskata gadījumu, kad nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas ir tā saimnieciskās darbības aktīvu daļa, vai – plašākā nozīmē – citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām, ja PVN par šīm precēm bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms. PVN likumā šai normai atbilst 6. panta pirmā daļa (arī otrā daļa ir pašpatēriņa norma, bet attiecas uz pakalpojumiem).

Tātad EST vērtēja jēdzienu “preces izmanto savām vai sava personāla privātajām vajadzībām vai – plašākā nozīmē – citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām”.

Tiesa vērsa uzmanību uz šīs normas mērķi – nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi starp nodokļa maksātāju, kas izmanto iegādātās preces vai pakalpojumus savām vai savu darbinieku personīgajām vajadzībām, un galapatērētāju, kas iegādājas tādas pašas preces vai pakalpojumus. Ja nodokļa maksātājs, kas atskaitījis PVN par preču pirkumu, sava uzņēmuma preces, nepiemērojot PVN, izmanto savām vai savu darbinieku personīgajām vajadzībām, tas būtu priviliģētā stāvoklī salīdzinājumā ar parastu patērētāju, kam, iegādājoties preces, vienmēr jāmaksā PVN.

Tādējādi, ja uzņēmuma aktīvi tiek izmantoti bez atlīdzības vai uzdāvināti, nodokļa maksātājs pats automātiski ir uzskatāms par galapatērētāju un tam ir pienākums aprēķināt PVN. Tomēr šajā normā paredzēts, ka pakalpojuma sniegšanu bez maksas tomēr var uzskatīt par tādu, kas nav veikta privātām vajadzībām, ja tā notikusi nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības vajadzībām.

Tiesa norādīja, ka svarīgi ir vērtēt šīs programmas būtību un mērķi. Šajā gadījumā mērķis bija uzlabot savu darbinieku sniegumu un tādējādi veicināt uzņēmuma rentabilitātes pieaugumu. Tiesas ieskatā, vērtējot pret vaučeru saņemto preču izmantojamību, tās apmierina darbinieku personīgās vajadzības. Tomēr GEAES nelemj par vaučeru piešķiršanu, nezina un nespēj ietekmēt to, kādas preces darbinieks iegādāsies. Arī pašam darbiniekam nav nekādas pārliecības vai drošu kritēriju, pie kuru sasniegšanas tas balvas varētu saņemt.

Tādējādi EST, kaut arī uzdeva nacionālajai tiesai situāciju precizēt, uzskatīja, ka vaučera bezmaksas piešķiršana darbiniekam primāri rada priekšrocību uzņēmumam, kas izpaužas kā izredzes palielināt apgrozījumu, pateicoties lielākai darbinieku motivācijai. Personīgam labumam, ko gūst pats apbalvotais, ir tikai otršķirīga nozīme. Rezultātā šāda darbība neietilpst PVN direktīvas 26. panta 1. punkta b) apakšpunkta tvērumā, proti, GEAES nebija pienākuma aprēķināt PVN par izsniegtajiem bezmaksas vaučeriem.

EST spriedums, mūsuprāt, ir ļoti interesants. Vēl nav zināms, kā nacionālā tiesa vērtēs un lems. Tāpat nav zināms, vai spriedums atšķirtos, ja mazumtirgotājs nebūtu piemērojis PVN, apmainot preci pret vaučeru.

Vēl grūtāk ir prognozēt, kā šādu situāciju vērtēs Latvijā. Mūsuprāt, lai pretendētu uz šādas programmas ietvaros pasniegto dāvanu neaplikšanu ar PVN, pirmkārt, jābūt pierādījumiem, ka pastāv saikne starp dāvanu darbiniekam un nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, un, otrkārt, jābūt iespējai pārbaudīt, ka dāvana tik tiešām ir atstājusi ietekmi uz nodokļa maksātāja saimniecisko darbību. Darbiniekus motivējošas dāvanas, tāpat kā bezmaksas ēdināšana vai transports uz darbu un atpakaļ, tiek primāri pasniegtas personīgam labumam, ja vien nav iespējams konstatēt, ka īpašu apstākļu dēļ pakalpojumu sniegšana darbiniekiem bez maksas ir nepieciešama.