Aleksandrs Afanasjevs

Konsultants nodokļu konsultāciju nodaļā, PwC Latvija

Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Pēc Covid-19 pandēmijas pārrobežu attālinātais darbs ir ieguvis īpašu popularitāti. Tādus strādājošos mēdz saukt par digitālajiem nomadiem jeb tāldarba veicējiem (teleworkers). Vienlaikus iespēja strādāt no ārvalstīm var radīt darba devējam (DD) vairākus administratīvos šķēršļus un nodokļu riskus, no kuriem viens ir pastāvīgās pārstāvniecības (PP) risks. Šajā rakstā noskaidrosim attālinātā darba popularitātes pieauguma iemeslus un PP riskus, algojot darbiniekus ārvalstīs.

Kāpēc tik populārs?

Attālinātā darba popularitātes pieauguma iemesli meklējami daudzu faktoru apvienojumā, ko galvenokārt veicināja Covid-19 pandēmija un ar to saistītā atklāsme, ka darbu ir iespējams gan veikt, gan vadīt no attāluma.

Pēdējos piecos gados attālinātā darba koncepcijas izaugsme ir radījusi jaunu darbinieku uzvedības tendenci, dodot priekšroku darbam ārpus biroja. Uzvedības izmaiņas veicina arī talantu meklēšanas politikas jaunievedumi – iespēja strādāt attālināti ir viens no populārākajiem DD papildu labumiem. Arvien vairāk darbinieku sagaida no DD iespēju strādāt ārpus uzņēmuma biroja vai pat valsts, lai brīvi regulētu savu darba un privātās dzīves līdzsvaru un strādātu citas valsts uzņēmuma labā, nesaraujot saites ar savu dzīvesvietu. Arī daudzi DD ir ieinteresēti piedāvāt iespēju strādāt attālināti, jo tas atvieglo jaunu talantu piesaisti no visas pasaules.

Nodokļu izaicinājumi

Attālinātais darbs no ārvalstīm var radīt nodokļu izaicinājumus gan DD, gan darba ņēmējam. Pirms darbinieku nodarbināšanas ārvalstīs ne tikai jāsaprot darbaspēka nodokļu piemērošana, bet arī jāanalizē, vai konkrētajos apstākļos uzņēmumam nerodas PP, kas uzliktu pienākumu reģistrēt savu klātbūtni nodokļu vajadzībām. Vēl sarežģītāku PP noteikšanu padara tas, ka tā balstās gan uz vietējiem, gan starptautiskiem normatīvajiem aktiem, kā arī tiesu praksi. Tātad jāanalizē katras valsts nodokļu administrācijas pieeja PP noteikšanā un peļņas attiecināšanā uz tādu PP, kas rodas attālinātā darba dēļ.

Vairākas starptautiskās organizācijas jau ir uzsvērušas nepieciešamību ieviest vienotas vadlīnijas, izvērtējot pārrobežu attālināto darbu un PP risku. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO) un Apvienoto nāciju organizācijai (ANO) pakļauto komisiju nodokļu eksperti iestājas par vienotu PP kritēriju izstrādi attālinātā darba gadījumā, lai atvieglotu izpratni par PP rašanos šādās situācijās un vienkāršotu darbaspēka nodokļu piemērošanu tāldarba veicēju ienākumam.

Riska izvērtēšanas kritēriji

Izvērtējot PP rašanos, secīgi jāvērtē gan vietējie normatīvie akti (primāri), gan starptautiskie normatīvie akti, ar ko galvenokārt saprot nodokļu konvencijas un ESAO/ANO paraugkonvenciju komentārus. No tā izriet, ka katrs gadījums vērtējams atsevišķi, lai noteiktu tāldarba veicēju radīto PP. Taču, balstoties uz ESAO nodokļu paraugkonvencijas komentāriem par 5. pantu un līdz šim izveidojušos praksi un pieredzi, attālinātā darba gadījumā PP rastos pie šādiem nosacījumiem:

1. darbinieks izmanto biroju, mājas biroju vai citu noteiktu uzņēmējdarbības vietu tajā valstī, kur ir fiziski nodarbināts. Šis birojs vai cita darba vieta ir fiksēta, atrodas DD rīcībā un tai ir noteikts pastāvēšanas ilgums (piemēram, seši mēneši);
2. darbinieks vai pašnodarbinātais, kas darbojas uzņēmuma labā, slēdz līgumus DD vārdā, tostarp veic pārrunas un vienojas par svarīgām līguma sastāvdaļām;
3. darbinieks vai pašnodarbinātais veic darbu vai sniedz pakalpojumus uzņēmumam tajā valstī pastāvīgi, parasti ilgāk nekā 183 dienas, nodrošinot svarīgas uzņēmuma biznesa funkcijas, ko nav iespējams uzskatīt par mārketinga vai sagatavošanās darbībām. Svarīgi arī noteikt pašnodarbinātās personas neatkarību un vērtēt tās sadarbību ar uzņēmumu kā uzņēmuma aģentam.

Mājas biroja izmantošana

Pirmais kritērijs var radīt DD vislielākās šaubas, jo tas ir gana vispārīgs un plašs formulējums, ko nodokļu administrācijas var dažādi interpretēt. Jāatzīmē, ka starptautiskajā praksē tāldarba veicēji mēdz ilgstoši strādāt no noteiktām vietām (piederošiem/īrētiem dzīvokļiem vai mājām, viesnīcu numuriem u.c.), tāpēc galvenā uzmanība pievēršama jautājumiem, vai darba vieta atrodas DD rīcībā un vai tai ir noteikts pastāvīgums.

Lai konstatētu, vai darba vieta atrodas DD rīcībā, ir jāizvērtē, kurš – darbinieks vai DD – pieņēma lēmumu organizēt darbu attālināti. Ja attālinātā darba piedāvājums nācis no DD, neparedzot citus darba vietas variantus, tad PP risks būtiski palielinās. Turpretī, ja DD nodrošina darba veikšanas iespēju darbinieka valsts vai DD valsts birojā vai citā uzņēmējdarbības vietā, bet darbinieks pats izvēlas uzsākt vai turpināt darbu attālināti, turklāt mainot uzturēšanās valstis, tas ir viens no elementiem, kas var izslēgt PP risku. Tomēr šis nebūs vienīgais kritērijs, ko vērtēs nodokļu administrācija un tiesa, lai noteiktu, vai konkrētajā valstī ir PP. Gan šie, gan citi kritēriji jāskata kopsakarā atbilstoši konkrētās valsts praksei.

Starptautiskajā praksē nodokļu administrācijas un citas atbildīgās institūcijas ir ņēmušas vērā darba pieejamības aspektus. Piemēram, Austrijas Finanšu ministrija ir paudusi viedokli, ka mājas biroja izmantošanu pēc DD pieprasījuma var vērtēt kā PP pazīmi.¹ Vienlaikus Zviedrijas nodokļu administrācija ir paziņojusi, ka PP riskam nevajadzētu rasties, ja attālinātais darbs tiek veikts pēc darbinieka vēlēšanās un DD nav komerciāla mērķa vai citādu priekšrocību, darbinieku attālināti nodarbinot tieši šajā valstī.²

Savukārt Spānijas nodokļu administrācija vienā no pēdējām izskatītajām lietām par attālināto darbu nolēma, ka darbinieka mājas birojs neatrodas Lielbritānijas DD rīcībā, jo darbinieka aktivitātes kopš pārcelšanās uz Spāniju nav mainījušās, pārcelšanās bija darbinieka lēmums un DD nesedz izmaksas, kas rodas, darbiniekam uzturoties Spānijā. Turklāt darbinieks teorētiski varētu izmantot DD biroju Lielbritānijā bez nepieciešamības veikt darbu Spānijā.³

Uzņēmējdarbības veikšana vai tomēr nē?

Nereti nodokļu administrācija papildus vērtē, vai pastāvīgajā uzņēmējdarbības vietā (t.i., mājas birojā) veiktās aktivitātes veido būtisku uzņēmējdarbības daļu. Tāpēc ir svarīgi konstatēt, cik cieši tāldarba veicēja aktivitātes ir saistītas ar uzņēmējdarbības pamatfunkcijām un ieņēmumu gūšanu (ne obligāti valstī, kur darbinieks atrodas).

Piemēram, Dānijas nodokļu administrācija, vērtējot situāciju ar Zviedrijas DD un darbinieku, kurš attālināti strādāja Dānijā, nolēma, ka PP nerodas, jo darbinieka funkcijas, strādājot attālināti Dānijā, neietvēra ne vadīšanu, ne tiešo komunikāciju ar klientiem.⁴ Savukārt Polijas nodokļu administrācija vienā no izsniegtajiem viedokļiem uzsvēra, ka Dānijas uzņēmumam nerodas PP Polijā, jo tāldarba veicēju aktivitātes nav līdzīgas Dānijas uzņēmuma galvenajām uzņēmējdarbības funkcijām.⁵

Apkopojums

Balstoties uz iepriekš minēto, ir vienlīdz svarīgi analizēt šādus aspektus:

1. Cik bieži un ilgi tiek izmantots mājas birojs? Kam pieder tajā izmantotais aprīkojums?
2. Kurš pieņēma lēmumu strādāt attālināti? Vai tas bija uzņēmuma stratēģisks lēmums biznesa attīstības nolūkā?
3. Vai darbiniekam ir piešķirtas personāla vadīšanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas uzliek lielāku atbildību un vienlaikus ir būtiska uzņēmējdarbības daļa?
4. Vai konkrētā darba vieta nosaka nepieciešamību pēc darbinieka, kam ir specifiskas prasmes vai zināšanas par vietējo tirgu vai kultūru?
5. Ja darbinieks bijis nodarbināts pirms pārcelšanās uz citu valsti, vai attālinātais darbs uzliek kaut kādus papildu darba pienākumus, kas saistīti ar pārcelšanos?

Secināms, ka katrs gadījums ar PP rašanās risku jāanalizē individuāli, vērtējot šos kritērijus attiecīgās valsts prakses kontekstā. Neraugoties uz to, visiem apsvērumiem ir liela nozīme, jo tie var palīdzēt DD pirmšķietami izvērtēt varbūtību, ka tam radīsies pienākums reģistrēt PP.