Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir izskatījusi jautājumu, ar kuru praksē bieži saskaras arī PVN maksātāji Latvijā. Vai reklāmas pakalpojumu pārmērīgi augstā cena un tas, ka tie nav skaidri nepieciešami uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšanai, var būt pamats, lai nodokļu administrācija neļautu atskaitīt par reklāmas izdevumiem samaksāto priekšnodokli? Šajā rakstā – par tiesas atziņām un to piemērošanu praksē.
Ungārijas sabiedrība Amper Metal, kas darbojas elektroiekārtu nozarē, bija noslēgusi līgumu ar citu Ungārijā reģistrētu nodokļa maksātāju par reklāmas pakalpojumu sniegšanu, kas paredzēja reklāmas uzlīmju ar Amper Metal firmas zīmi izvietošanu uz automobiļiem autokrosa čempionātā Ungārijā. Darījuma vērtība bija ap 133 230 eiro plus PVN (27%), kuru Amper Metal savā PVN deklarācijā uzrādīja kā priekšnodokli.
Ungārijas nodokļu administrācija šo priekšnodokli neatzina, piemērojot nokavējuma naudu un soda naudu par nepamatotu priekšnodokļa atskaitīšanu. Savu viedokli nodokļu administrācija pamatoja ar to, ka šie reklāmas pakalpojumi pēc ekspertu atzinuma bija pārāk dārgi un nebija noderīgi. Nodokļu administrācija uzskatīja, ka sabiedrības klientu (papīra un tamlīdzīgu preču ražotāju) lēmumus nekādi nevarētu ietekmēt uz sacīkšu automobiļiem izvietotās uzlīmes. Tādēļ šādi izdevumi nav vērtējami ne kā saprātīgi, ne ekonomiski izdevīgi vai noderīgi, jo pakalpojumi bija pārāk dārgi un nekādi nevarētu palielināt apgrozījumu.
Kādas norādes lietas izskatīšanā Ungārijas tiesai deva EST?
Tiesa atgādināja, ka atskaitīšanas tiesības rodas un nav ierobežojamas, ciktāl nodokļa maksātājs, kas rīkojies kā tāds, izmanto saņemtos pakalpojumus (iegādātās preces) savu apliekamo darījumu nodrošināšanai. Kā priekšnodoklis nav atskaitāms PVN par izdevumiem, kas nav cieši saistīti ar uzņēmējdarbību, piemēram, luksusa, izpriecu un izklaides izdevumiem.
Kā norādījusi EST, pirmkārt, jāpastāv apliekamam darījumam, attiecībā uz kuru nodokļa maksātājs vēlas atskaitīt priekšnodokli. Tātad starp pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju jāpastāv tiesiskām attiecībām, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā maksa ir faktiskā samaksa par pakalpojuma saņēmējam sniegto pakalpojumu.
Jautājumā, vai pārmērīgi augsta pakalpojuma cena pati par sevi var būt iemesls ierobežot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, EST norādījusi, ka tam, vai saimnieciska darbība tiek veikta par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par pašizmaksu, un tādēļ par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par parasto tirgus cenu, nav nozīmes, kvalificējot darījumu, kurš veikts par atlīdzību. Darījuma puses vienojas par atlīdzību, kas ir nodokļa bāze pakalpojuma sniedzējam. Atlīdzība nevar būt vērtība, ko nosaka nodokļu administrācija. EST atgādina, ka krāpšanas novēršanai ieviestā norma, kas paredz, ka nodokļa bāze ir darījuma tirgus vērtība, attiecas tikai uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu saņēmējiem, ar kuriem pastāv ģimenes saites vai citas ciešas personiskas saites, vadības, īpašuma, dalības, finanšu vai juridiskas saites, kā tās definējusi attiecīgā dalībvalsts. Latvijā tirgus vērtību piemēro darījumā starp saistītām personām likuma “Par nodokļiem un nodevām” izpratnē un tikai tad, ja kādai no pusēm ir ierobežotas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Tādēļ pārmērīgi augsta cena pati par sevi nevar būt iemesls priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežošanai.
Attiecībā uz to, ka nodokļa maksātāja apgrozījums nav palielinājies, kas liecinot par iepriekš viņam sniegto pakalpojumu nelietderību, EST atgādina, ka priekšnodokļa atskaitīšanas nosacījums paredz, ka nodokļa maksātājam iegādātās preces un pakalpojumi jāizmanto savu apliekamo darījumu vajadzībām. No atskaitīšanas tiesībām skaidri ir izslēgti izdevumi, kas nav cieši saistīti ar uzņēmējdarbību, piemēram, luksusa, izpriecu un izklaides izdevumi. Taču atskaitīšanas tiesības nav pakļautas ne nodokļa maksātāja apgrozījuma pieauguma kritērijam, ne darījuma ekonomiskās rentabilitātes kritērijam.
Kā norādīja EST, lai uzskatītu, ka iegādātās preces un pakalpojumi saņemti apliekamo darījumu nodrošināšanai, jāpastāv saņemto preču tiešai un tūlītējai saiknei ar vēlāk veiktu darījumu. Tātad to iegādes izdevumiem jāveido daļa no tādu darījumu cenas, par kuriem nākotnē jāmaksā nodoklis, vai vismaz iegādes izdevumiem jāveido daļa no vispārējām izmaksām, kas tādejādi veido vēlāk veiktu apliekamo darījumu cenu. Tādējādi nodokļu administrācijām un valsts tiesām jāievēro visi apstākļi, kuros norisinājušies attiecīgie darījumi, un atskaitāmā priekšnodokļa apmēra noteikšanā jāņem vērā tikai tādi darījumi, kas ir objektīvi saistīti ar nodokļa maksātāja apliekamo darbību. Veicot šo objektīvo novērtējumu, tas, ka nav palielinājies nodokļa maksātāja apgrozījums, nevar ietekmēt atskaitīšanas tiesību īstenošanu.
Šāds tiesas ieteikums nacionālajai tiesai vērtēt izdevumus principā saskan ar Latvijā pastāvošo tiesas praksi, proti šāda veida izdevumi varētu tikt atzīti kā:
Viss ir atkarīgs no nodokļa maksātāja sniegtajiem pierādījumiem.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
