Šķita, ka pandēmija un ar to saistītie drošības un atbalsta pasākumi jau ir aiz muguras, tomēr nodokļu jomā turpinās cīņa par savulaik piešķirtā atbalsta atprasīšanu.
2020. gada 10. novembrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 676 “Noteikumi par atbalstu Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai” (turpmāk – “atbalsta noteikumi”). Vairāki uzņēmumi, kuru apgrozāmo līdzekļu kritums atbilda atbalsta noteikumos norādītajam līmenim, pieteicās atbalsta saņemšanai un to saņēma.
2021. gada 8. jūnijā stājās spēkā atbalsta noteikumu grozījumi, kuri tos papildināja ar nosacījumu, ka apgrozījuma krituma noteikšanā VID ņem vērā PVN deklarācijā norādīto taksācijas perioda kopējo darījumu vērtību bez PVN. Uzņēmumiem, kas nav reģistrēti VID PVN maksātāju reģistrā, apgrozījuma kritumu vērtē, ņemot vērā ieņēmumus no saimnieciskās darbības.
Rezultātā VID masveidā sāka ierosināt pārbaudes par izmaksātā valsts atbalsta saņemšanas un izlietošanas likumību, nosakot uzņēmējiem pienākumu labprātīgi atmaksāt saņemto atbalstu. Par pamatu lēmumiem, ar kuriem piešķirtais atbalsts kļuvis atprasāms, citstarp bija apstāklis, ka iesniegumā par atbalsta piešķiršanu uzņēmumu norādītais apgrozījuma kritums bija lielāks, nekā to var izsecināt no PVN deklarācijās norādītā. Proti, VID sāka attiecināt kritēriju par apgrozījuma krituma noteikšanu pēc PVN deklarācijām arī uz tiem atbalstiem, kuri tika piešķirti un izmaksāti pirms šī nosacījuma iekļaušanas normatīvajā aktā.
Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta ceturto daļu normatīvajam aktam vai tā daļai nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumos. Šajā gadījumā nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs, papildinot atbalsta noteikumus ar papildu kritēriju, ir noteicis šī kritērija attiecināmību uz iepriekš izveidotām attiecībām (atbalsta piešķiršanu). Laika gaitā likumdevējs ir tiesīgs mainīt regulējumu, bet tas parasti ir uz nākotni vērsts. Tādējādi ir juridiski nekorekti pārvērtēt iepriekš pieņemtos nodokļu maksātājiem labvēlīgos lēmumus par atbalsta piešķiršanu laikā no 2020. gada 10. novembra līdz 2021. gada 8. jūnijam, ņemot vērā vēlākus normatīvā regulējuma grozījumus un nosacījumu maiņu.
Turklāt strīda periodā praksē bija sastopami gadījumi, kad nodokļu maksātāja ieņēmumu atzīšana notika, ievērojot “uzkrāšanas principu”, tādēļ patiesais ikmēneša apgrozījums varēja pamatoti neatbilst nodokļu maksātāja attiecīgajā mēnesī izrakstīto rēķinu kopsummai. Šāda ieņēmumu atzīšanas kārtība ir atļauta un lielākoties arī loģiski argumentējama. Tādējādi, pirms atbalsta noteikumi bija papildināti ar jaunu kritēriju, nodokļu maksātājam bija visas tiesības vērtēt savu atbilstību atbalsta nosacījumiem, ņemot vērā pieņemto ieņēmumu atzīšanu. Līdz ar to strīda periodā atbalsta iesniegumos norādītos apgrozījuma skaitļus nevar automātiski pasludināt par nepareiziem tikai tamdēļ, ka tie nesakrīt ar nodokļu maksātāja PVN deklarācijās norādīto darījumu kopējo vērtību attiecīgajā periodā.
Savu pieeju VID citstarp pamatoja ar to, ka pēc VID domām normatīvais regulējums jau pašā sākumā apgrozījuma skaitli saistīja ar PVN deklarācijām, savukārt likumdevējs ar vēlākiem grozījumiem atbalsta noteikumos vien normatīvi nostiprināja procedūru, kāda faktiski jau pastāvējusi un bija piemērojama atbalsta pieprasījuma izvērtēšanai tā iesniegšanas brīdī. Arī šis apsvērums kopumā neiztur kritiku.
Pirmkārt, vairākos gadījumos ir atklājies, ka atbalstam nepieciešamais apgrozījuma kritums tā pieprasīšanas brīdī tieši pēc PVN deklarācijām nebūtu konstatējams, tomēr VID, izskatot iesniegumus, ir pieņēmis labvēlīgus lēmumus un atbalstu piešķīris. Otrkārt, ja šāda pieeja tiešām būtu pastāvējusi jau sākotnēji un ja VID to nebūtu piemērojis pareizi, proti, neskatoties uz nepietiekošu apgrozījuma kritumu, VID būtu kļūdaini piešķīris atbalstu, tad šāda rīcība no iestādes puses būtu klasificējama kā neattaisnojama neuzmanība jeb kļūda. Kā zināms, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 10. pantam iestādes kļūda nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas – īpaši gadījumos, kad konkrētais labums nodokļu maksātājam būtu piešķirts saskaņā ar šīs pašas iestādes lēmumu. Citiem vārdiem sakot, ja attiecībā uz personu ir izdots kāds administratīvais akts, tad persona principā var paļauties, ka tas ir tiesisks un netiks atcelts, ka droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šis administratīvais akts ir piešķīris. Treškārt, tiesību teorijā ir tieši un skaidri norādīts, ka normas izpratnes maiņa jebkurā gadījumā nav uzskatāma par tādu (tiesisko) apstākļu maiņu, kas varētu būt par pamatu agrāk pieņemta adresātam labvēlīga administratīvā akta maiņai (atcelšanai). Turklāt tiesību teorijā ir īpaši uzsvērts, ka laiks, kas pagājis no administratīvā akta izdošanas, var ietekmēt sabiedrības un adresāta interešu savstarpējo izvērtējumu – jo ilgāks laiks kopš administratīvā akta izdošanas ir pagājis, jo tiesiskā paļāvība ir vairāk aizsargājama.
Vairāki nodokļu maksātāju iesniegumi, kas apstrīd VID lēmumus, ar kuriem iepriekš piešķirtais Covid-19 atbalsts ir atprasīts, šobrīd gaida izskatīšanu un VID ģenerāldirektora paskaidrojumu. Noteikti informēsim MindLink.lv abonentus par šo lietu atrisinājumu.
Ja arī jūsu uzņēmums ir saskāries ar šajā rakstā aprakstīto problēmu, aicinām meklēt palīdzību un konsultācijas pie PwC Legal advokātiem.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
