Ikdienā novērots, ka grupas uzņēmumu savstarpējie pakalpojumi ir gan visbiežāk sastopamās centralizētās darbības starptautiskās uzņēmumu grupās (SUG), gan nodokļu administrācijas (VID) īpaši uzraugāmie darījumi.
Analizējot grupas ietvaros sniegto pakalpojumu transfertcenu noteikšanu, rodas divi jautājumi:
Šajā rakstā – par tirgus apstākļiem atbilstošas iekšgrupas pakalpojuma maksas noteikšanas iespējām un riskiem.
Teju katra SUG vienojas par plašu pakalpojumu klāstu grupas ietvaros, kas pieejami tās dalībniekiem, it īpaši administratīvie, atbalsta, tehniskie, finanšu un komerciālie pakalpojumi.
Arī saistītām personām jānosaka pakalpojumam taisnīga maksa, kas pamato apzināmu un saprātīgi paredzamu ieguvumu. Pakalpojuma atlīdzībai jābūt tādai, kādu būtu gatavi pieņemt neatkarīgi uzņēmumi. Tomēr transfertcenas atbilstību tirgus cenai nosaka konkrētā darījuma fakti un apstākļi.
Visbiežāk praksē pakalpojuma atlīdzības noteikšanā izmanto izmaksu pieskaitīšanas metodi.
Taču gadījumos, kad var skaidri apzināt sniegto pakalpojumu un ar to saistītās izmaksas vienai SUG komercsabiedrībai, izmanto tiešo izmaksu segšanas/iekasēšanas metodi. Tiešās maksas noteikšana atvieglo maksājuma pamata konstatēšanu un pierādīšanu, ka pakalpojuma maksa atbilst tirgus cenas principam.
Tomēr daudzos gadījumos, kad pakalpojums tiek sniegts centralizēti vairākiem SUG uzņēmumiem, šo metodi nav iespējams piemērot. Tādos gadījumos izmanto izmaksu sadalīšanas metodi, ko parasti dēvē par netiešās maksas metodi. Atbilstošas pakalpojuma maksas aprēķins balstās uz aplēsēm vai to tuvināšanu proporcionāli pakalpojuma saņēmēju faktiskajiem vai pamatoti prognozētajiem ieguvumiem. Uz pakalpojumu attiecināmo izmaksu izvērtēšana un finanšu informācijas apstrāde ir liels administratīvs slogs pakalpojuma sniedzējam.
Parasti centralizētā pakalpojuma sniedzējs aprēķina maksu reizi pārskata gadā, nosaka pārskata gada tiešo un netiešo izmaksu kopumu, kas radušies saistībā ar pakalpojuma sniegšanu, un atkarībā no pakalpojuma būtības izvēlas izmaksu sadales kritērijus, lai tie atspoguļotu labumu, ko no pakalpojuma veida gūst tā saņēmēji, un pieskaita atbilstošu uzcenojumu.
Ikdienā novērots, ka VID pievērš īpašu uzmanību iekšgrupas pakalpojumiem, arvien uzturot aktuālu jautājumu par pakalpojuma atlīdzības atbilstību tirgus cenai (vērtībai). VID jo īpaši pārbauda pakalpojuma saņēmēju uzskaitē iegrāmatotos un peļņas vai zaudējumu aprēķinā iekļautos pakalpojuma izdevumus, lūdz detalizēti norādīt informāciju par pakalpojuma izmaksām un skaidrot to attiecināšanu, kas daudziem nodokļu maksātājiem – pakalpojuma saņēmējiem – var būt “neiespējamā misija”. Vairumā gadījumu VID norāda, ka nav izsekojama darījuma norise un konkrētas darbības pakalpojuma sniegšanā, tātad pakalpojuma atlīdzība nav uzskatāma par noformēto pakalpojumu vērtību (cenu), un secina, ka pakalpojums noformēts formāli un darījums pēc savas ekonomiskās būtības nav pakalpojums par atlīdzību.
Tomēr, ja pakalpojuma atlīdzības atbilstību tirgus cenas principam izvērtē pakalpojuma sniedzējam, tad šeit var rasties cits risks.
Pirmkārt, pakalpojuma sniedzēja pakalpojuma izmaksām jābūt saistītām ar viņa saimnieciskās darbības funkcijām. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka pakalpojuma sniedzējam jāsaņem atlīdzība atbilstoši tā radītajai pievienotajai vērtībai – ieguldījuma relatīvai vērtībai kontrolētajā darījumā.
Ikdienā novērots, ka atsevišķu vadības un citu augstas pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanai vienotā integrētā koncepcija “pakalpojuma maksas noteikšana ar izmaksu metodi” ir jāmaina, jo atbilstoši izmaksām noteiktā atlīdzība, ko par savu ieguldījumu saņem pakalpojuma sniedzējs, pienācīgi neatspoguļo pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja savstarpējā darījuma atbilstību tirgus cenas principam.
Izvērtējot pakalpojuma sniedzēja darījumā veikto funkciju sadalījumu, konstatējams, ka uzņēmumā:
Pakalpojuma sniedzēja veiktās centralizētās funkcijas un atbildība ir pakāpeniski palielinājusies līdz tādam līmenim, ka viņa ieguldījums pakalpojuma saņēmēju biznesā vairs nav uzskatāms par darbību, kas pakļauta tikai ierobežotam riskam.
Galvenie riski, ar kuriem saskaras pakalpojuma saņēmēji, ir, piemēram, tirgus risks, konkurences risks un ekonomiskais risks. Šie riski (proti, attiecīgās izmaksas un atbilstoša atlīdzība) vairāk ir attiecināmi uz pakalpojuma sniedzēju, nevis saņēmēju, jo pakalpojuma sniedzējs ir tas, kas pieņem galvenos lēmumus. Tomēr daļu šo risku uzņemas arī pakalpojuma saņēmēji, jo tie ir atbildīgi par pakalpojuma sniedzēja vienotās integrētās biznesa koncepcijas ieviešanu.
Līdz ar to pakalpojuma atlīdzību būtu vēlams noteikt ar citu pieeju, proti, faktiskā ieguldījuma metodi.
Ja transfertcenu nosaka kā pilna riska pakalpojuma sniedzējam un neizmanto izmaksu metodi, tad pakalpojuma sniedzēja saimnieciskie ieguvumi:
Ja jūsu pārstāvētais uzņēmums ir iesaistīts iekšgrupas pakalpojumu darījumos un vēlas pārskatīt pakalpojuma maksas noteikšanas metodi, aicinām sazināties ar mums.
PwC transfertcenu komanda labprāt apspriedīs aktuālos transfertcenu jautājumus un ieteiks risinājumus transfertcenu noteikšanai.
Piedāvājam arī apgūt zināšanas transfertcenu jomā PwC’s Academy Transfertcenu vebināros.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
