Iepriekšējā rakstā mēs izskatījām nepieciešamību transfertcenu (TC) dokumentācijā pamatot galvojuma darījumus, kā arī aplūkojām vispārīgu pieeju, lai analizētu garantijas darījuma atbilstību nesaistītu personu darījuma principam. Šajā rakstā apspriedīsim, kam jāpievērš uzmanība, analizējot galvojuma darījumu būtību, un detalizētāk aplūkosim šādu darījumu analīzē izmantotās metodes.
Lai noteiktu galvojuma ietekmi uz transfertcenām, vispirms jāsaprot galvoto saistību būtība, apjoms un potenciālās sekas visām iesaistītajām pusēm, precīzi definējot veikto darījumu. Pirmais solis, izvērtējot darījuma būtību, ir saprast ekonomisko labumu, ko aizņēmējs gūst no garantijas, neskaitot to, kas rodas no pasīvas asociācijas ar garantijas devēju, t.i., kaut kas vairāk nekā tikai administratīvais atbalsts. Visbiežāk izšķir divus galvenos ieguvumus:
Papildus svarīgi ir izvērtēt arī grupas dalības ietekmi un galvotāja finanšu kapacitāti.
Tomēr jāņem vērā, ka līdzīgi citiem saistīto personu darījumiem, arī galvojumiem nav piemērojama viena universāla pieeja to analīzei. Katru galvojuma darījumu ir nepieciešams vērtēt atsevišķi, izvērtējot tā būtību, uzņemtos riskus un izmantotos aktīvus. Turklāt, analizējot galvojuma darījumus, īpaša uzmanība jāpievērš gan aizņēmējam, gan galvotājam.
Pēc tam, kad analizējamā darījuma fakti un apstākļi ir skaidri aprakstīti, nākamais solis ir noteikt darījuma atbilstību nesaistītu personu darījuma principam. Šeit talkā nāk ESAO TC vadlīnijās1 aprakstītās metodes, kas ļauj nodrošināt, ka ieguvums no darījuma ir proporcionāli sadalīts atbilstoši dalībnieku ieguldījumiem.
Viena no metodēm ir salīdzināmo nekontrolēto cenu metode, kura, kā jau nosaukums pasaka priekšā, salīdzina kontrolētā un nekontrolētā darījumā piemērotās cenas. Šajā gadījumā metodi ir iespējams piemērot, izmantojot gan iekšējos, gan ārējos salīdzināmos datus. Taču atrast ārējos salīdzināmos datus ir gandrīz neiespējami, ņemot vērā salīdzināmības ierobežojumus un faktu, ka galvojumi nesaistītu personu starpā banku aizdevumiem ir liels retums.
Vērts arī norādīt, ka neatkarīgu galvotāju aprēķinātā maksa (piemērotā cena) daļēji atspoguļos izmaksas, kas radušās kapitāla piesaistes procesā un normatīvo prasību izpildē, turpretī saistītām personām šāda veida izmaksas var nebūt.
Šī pieeja kvantificē ieguvumu, aprēķinot starpību starp procentu likmi, ko aizņēmējs būtu maksājis bez galvojuma, un procentu likmi, kas maksājama ar galvojumu. Pirmais solis ir noteikt procentu likmi, kas būtu jāmaksā aizņēmējam pašam, ņemot vērā netiešā atbalsta ietekmi, kas izriet no dalības grupā. Nākamais solis ir noteikt procentu likmi, kāda jāmaksā pēc galvojuma saņemšanas no saistītas personas. Rezultātā procentu starpību var izmantot, lai kvantitatīvi noteiktu labumu, ko aizņēmējs gūst no garantijas.
Ar šīs metodes palīdzību nosaka maksimālo maksu par galvojumu (maksimālo summu, ko galvojuma saņēmējs būs gatavs maksāt), proti, starpību starp procentu likmi, ko aizņēmējs būtu maksājis bez galvojuma bankai, un procentu likmi, kas maksājama par galvojumu saistītai personai. Nesaistīta puse nebūtu ieinteresēta slēgt galvojuma līgumu, ja procentu maksa bankai un galvotājam būtu tikpat, cik tas būtu maksājis bankai procentos bez galvojuma. Tāpēc, piemērojot šo metodi, ir svarīgi sadalīt gūto labumu starp saistītajām personām proporcionāli to ieguldījumiem.
Šīs metodes mērķis ir kvantitatīvi noteikt papildu risku, ko uzņemas galvotājs, novērtējot paredzamo zaudējumu apmēru, kas tam var rasties, saistītai personai nepildot saistības pret trešās puses banku. Paredzamos zaudējumus var noteikt, balstoties uz kapitālu, kas vajadzīgs, lai segtu galvotāja uzņemtos riskus.
Ar izmaksu metodes palīdzību nosaka minimālo maksu par garantiju (minimālo summu, ko galvotājs būs gatavs pieņemt). Tomēr ir būtiski uzsvērt, ka izmaksu metodes iegūtie rezultāti ne vienmēr atspoguļo nesaistītu personu darījumu nosacījumus, jo atlīdzību par galvojumu nosaka, vērtējot tikai galvotāja uzņemtos riskus, turpretī darījumā starp nesaistītām pusēm tiktu ņemta vērā gan aizņēmēja, gan galvotāja perspektīva, t.i., reāli pieejamās iespējas.
ESAO TC vadlīnijas piedāvā arī paredzamo zaudējumu vērtēšanas metodi un kapitāla atbalsta metodi, taču praksē tās tiek izmantotas daudz retāk un paredz daudz sarežģītākus aprēķinus, nosakot tirgus atlīdzību, kas jāsaņem galvotājam.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
