Veicot finanšu darījumu transfertcenu (TC) analīzi, lielu uzmanību parasti pievērš aizdevumiem un grupas konta darījumiem. Taču saistīto personu starpā pastāv arī citi finanšu darījumi, kurus nereti pienācīgi neizvērtē TC dokumentācijā, proti, finanšu garantijas jeb galvojumi. Turklāt pašreizējos tirgus apstākļos kreditori, piemēram, bankas, piešķirot finansējumu klientiem, arvien biežāk pieprasa galvojumu. Šajā rakstu sērijā skaidrosim galvojumu TC aspektus, aplūkosim dažādas pieejas galvojumu tirgus cenas noteikšanai, kā arī pievērsīsimies tiesu praksei.

Ikdienā esam novērojuši, ka MK noteikumu Nr. 802 “Transfertcenu dokumentācija un kārtība, kādā noslēdzama nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas iepriekšēja vienošanās par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu darījumam vai darījumu veidam” 3.3.2. punktā iekļautais formulējums par transfertcenu (TC) dokumentācijā ietveramo finanšu informāciju un tabulām, kas atspoguļo darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanas metodes piemērošanā izmantoto finanšu datu saistību ar finanšu pārskatiem, nodokļu maksātājiem (NM) rada neizpratni kā tiesību normu interpretācijas labirints.

Vērtējot transfertcenas (TC) atbilstību nesaistītu pušu darījuma – tirgus cenas – principam, jāveic salīdzināmības analīze, izmantojot kvalitatīvus salīdzināmos datus. Var izmantot nodokļu maksātājam (NM) iekšēji pieejamos datus par darījumiem ar nesaistītām personām, taču visbiežāk izmanto ārējos datus, kas iegūti komerciālās datubāzēs vai citos avotos. No datubāzes atbilstoši noteiktiem kritērijiem atlasa vairākus salīdzināmus uzņēmumus, kas veido finanšu rezultātu diapazonu. Bieži rodas jautājums, kuras vērtības no šī diapazona ir pareizi izmantot, lai pamatotu NM veikto kontrolēto darījumu atbilstību tirgus cenas principam. Šajā rakstā aplūkosim, cik plaša tirgus cenas diapazona izmantošana ir pieļaujama Latvijā, un salīdzināsim, kā šo diapazonu interpretē Lietuvā un Igaunijā.