Viktorija Lavrova

Projektu vadītāja nodokļu konsultāciju nodaļā, PwC Latvija

Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Iepriekšējos rakstos informējām par izmaiņām darba tiesību jomā, kuras ietekmē arī nodokļu jautājumus. Nodokļu iestādes šobrīd aktīvi vērtē, kā tiek izpildītas vietējo un starptautisko normatīvo aktu prasības, kuras paredz nosūtījumā esošiem darbiniekiem nodrošināt uzņemošās valsts tiesību normām atbilstošus nodarbinātības noteikumus. Šīs prasības attiecas uz darba laiku, atpūtas laiku, darba aizsardzību un darba samaksas izmaksu vismaz minimālā līmenī. Šajā rakstā – par darba samaksas noteikumiem un nodokļu ietekmi.

Normatīvais regulējums

Atbilstoši Darba likuma (DL) 14. panta divi prim pieci daļai darbinieka nosūtīšanas gadījumā darba samaksas jēdziens un obligātie elementi nosakāmi atbilstoši tās valsts normatīvajiem aktiem vai praksei, uz kuru darbinieks nosūtīts. Līdzīga kārtība attiecas uz gadījumiem, kad darbinieku nosūta veikt darbu Latvijā: attiecībā uz darba samaksu piemērojami DL noteikumi un citu Latvijas normatīvo aktu, kas regulē darba samaksu, prasības.

Nosūtījuma definīcija un saistītās prasības DL ir iestrādātas, pārņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (ar tās grozījumiem ar Direktīvu 2018/957). Direktīvas mērķis ir radīt likumīgu pamatu vienlīdzīgai attieksmei pret vietējiem un nosūtītiem darbiniekiem ES, nosakot:

• maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;
• minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;
• minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu darbu un citus kritērijus saskaņā ar Darba likuma 14. panta trešo daļu.

Direktīvu piemēro, lai darbiniekiem, ko norīko īslaicīgi veikt darbu citā valstī, saglabājot darba līgumu ar esošo darba devēju, tiktu nodrošināts minimālais aizsardzības apjoms attiecībā uz darba tiesībām nosūtījuma valstī. Šī regulējuma rašanās un attīstība ir daļēji saistīta ar cīņu pret lētāka darbaspēka izmantošanu ES dalībvalstīs, kurās atalgojuma līmenis ir salīdzinoši augstāks, palīdzot risināt nevienlīdzību ES ietvaros.

Tādējādi nosūtījumā esošam darbiniekam ir tiesības saņemt vismaz minimālo algu nosūtījuma valsts līmenī.

VID pieeja šīm prasībām

Praksē VID ir sācis pārbaudīt šo prasību izpildi, pirmkārt, vērtējot, vai darbinieka brauciens ir uzskatāms par nosūtījumu, proti:

1. darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
2. darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
3. darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Lai darbinieka nosūtīšana uz ārvalsti kvalificētos par nosūtījumu, jāpastāv:

• darba tiesiskajām attiecībām starp darba ņēmēju un darba devēju;
• nosūtījumam jāietver starptautiskais elements (starptautiska nosūtīšana);
• darbiniekam jābūt nosūtītam uz valsti, kurā tas parasti neveic darbu;
• nosūtījumam jābūt uz noteiktu periodu.

Tādējādi, konstatējot, ka ir notikusi darbinieka nosūtīšana, VID pārbauda, vai par konkrēto periodu darbiniekam tika izmaksāta minimālā vai lielāka alga atbilstoši attiecīgās valsts prasībām.

Būtiski norādīt – direktīva paredz, ka, salīdzinot darbā norīkotajam darba ņēmējam maksāto atalgojumu ar atalgojumu, kas pienākas saskaņā ar uzņemošās valsts tiesību aktiem vai praksi, jāņem vērā atalgojuma bruto summa un jāsalīdzina atalgojuma kopējās bruto summas, nevis atsevišķi pamatelementi.

Veicot uzrēķinu, VID aprēķinās tikai budžetā maksājamo papildu summu, tomēr praksē redzam, ka līdzīgās lietās VID iesaista arī Valsts darba inspekciju, kuras pienākums ir nodrošināt, ka ne tikai ir samaksāti nodokļi no personas atbilstošā atalgojuma, bet tas ir darbiniekam faktiski izmaksāts.

Papildu nodokļu slogs Latvijā vai tomēr ārvalstīs?

Konstatējot, ka atalgojums nesasniedz attiecīgās valsts minimālo līmeni, VID var veikt uzrēķinu, aprēķinot budžetā maksājamo papildu nodokli no konkrētās summas. Informācija par šo minimālo līmeni VID ir pieejama informācijas apmaiņas procesā ar citu valstu nodokļu iestādēm.

Attiecībā uz nodokļu samaksas valsti jāvērtē, vai ir izpildīti kritēriji, kas ļauj turpināt maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli personas nodokļu rezidences valstī (nodokļu konvenciju 15. panta otrās daļas izņēmumi), vai arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis jāmaksā nosūtījuma valstī. Pēdējā gadījumā atkarībā no nosūtījuma valsts vietējā regulējuma īpatnībām, nodokļa samaksai potenciāli jāreģistrējas vai nu ienākuma izmaksātājam vai pašam darbiniekam.

Nosūtījuma gadījumā noteikti ir vērts saņemt A1 sertifikātu, kas ļauj darbiniekam palikt sociāli apdrošinātam savā mītnes zemē (to izsniedz uz termiņu, kas nepārsniedz divus gadus, ar pagarināšanas iespēju).

Dienas naudas iekļaušana aprēķinā

Var rasties jautājums arī par t.s. dienas naudu jeb komandējuma naudu. Kā norādīts direktīvas preambulā, komandējuma nauda, kas saistīta ar norīkojumu darbā, bieži kalpo vairākiem mērķiem. Ciktāl tās mērķis ir atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā (piemēram, izdevumus par ceļu, ēdināšanu un naktsmītni), tā nebūtu jāuzskata par atalgojuma sastāvdaļu. Dalībvalstu ziņā ir paredzēt noteikumus šādu izdevumu atlīdzināšanai atbilstoši saviem tiesību aktiem vai praksei. Darba devējam būtu šādi izdevumi jāatlīdzina darbā norīkotajiem darba ņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi, ko piemēro darba attiecībām.

DL paredz, ka nosūtījumam piemērojami normatīvie akti, kas regulē ar komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu, tādēļ arī nosūtījuma ietvaros jāmaksā dienas nauda. Tomēr regulējums nosaka arī ierobežojumus:

• darba devējam ir pienākums darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no likumvidē noteiktās normas (atbilstoši MK noteikumiem Nr. 969);
• ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi, tad darba devējam nav pienākuma darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30% apmērā no likumvidē noteiktās normas, ja

- darbiniekam nodrošina ēdināšanu trīs reizes dienā vai

- darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam nosūtījuma valstī.

Tātad Latvijas normatīvie akti paredz tiesības izmaksāt līdz 30% dienas naudas nosūtījuma gadījumā vai, izpildot nosacījumus, nemaksāt vispār.

Tomēr, izvērtējot Latvijas normatīvo regulējumu, secināms, ka dienas nauda nav uzskatāma par darba atalgojuma sastāvdaļu, kas izriet gan no DL definīcijas, gan tiesu prakses. Tādējādi, ņemot vērā dienas naudas kā kompensācijas būtību, tā nebūtu jāpieskaita klāt izmaksātajam atalgojumam, vērtējot tā atbilstību uzņemošās valsts minimālās darba samaksas līmeņa prasībām.