Turpinot iepriekšējo rakstu, šoreiz aplūkojam plānotos grozījumus PVN likumā, kuri ietver pāreju uz tiešo 0% likmes piemērošanu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, precizē nosacījumus fiskālā pārstāvja reģistrēšanai VID un atvieglo īpašā PVN režīma nosacījumus preču importam. Apskatīsim arī īpašo PVN režīmu lietotām mantām un noteiktos atbrīvojumus citu valstu PVN maksātājiem, kuri veic preču piegādes darījumus pagaidu uzglabāšanas ietvaros.
Netiešā 0% likmes piemērošana nozīmē, ka pakalpojuma sniedzējs vai preču piegādātājs darījumam piemēro PVN 21% likmi (vai samazināto likmi, ja tāda paredzēta), savukārt pakalpojuma vai preču saņēmējam PVN tiek noteiktā kārtībā atmaksāts.
Ar tiešo 0% likmes piemērošanu saprot situāciju, kad preču piegādātājs vai pakalpojuma sniedzējs darījumam uzreiz piemēro 0% likmi. Tiešā piemērošana notiek, pamatojoties uz PVN un/vai akcīzes nodokļa atbrīvojuma sertifikātu.
Grozījumi skars PVN likuma 50. pantu.
0% likmes piemērošanas kārtība diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem, administratīvi tehniskajam personālam, kā arī šo personu ģimenes locekļiem ar likumprojektu netiek mainīta. Arī turpmāk 0% likme preču piegādēm un pakalpojumiem, kas paredzēti diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem, administratīvi tehniskajam personālam, kā arī šo personu ģimenes locekļiem, tiks piemērota netieši, atmaksājot samaksāto nodokli.
Šobrīd tikai Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums paredz, ka un kādā veidā 0% likmi piemēro piegādēm sabiedriskā labuma organizācijām. Pēc analoģijas PVN likuma 43. pants tiks papildināts ar astoto daļu, kurā noteikts, ka 0% likmi piemēro tādu preču piegādēm, kas uz līguma pamata tiek bez maksas piegādātas sabiedriskā labuma organizācijām Latvijā vai nodotas tālāk citas dalībvalsts atzītai struktūrai, kas šīs preces eksportē no ES teritorijas humānās palīdzības un labdarības ietvaros.
Kā attaisnojuma dokuments šādiem darījumiem var kalpot gan savstarpēji noslēgts līgums, gan preču nodošanas-pieņemšanas akts vai cits pēc būtības līdzīgs dokuments.
Ierobežojumi fiskālā pārstāvja reģistrēšanai attiecībā uz savlaicīgi iesniegtām deklarācijām un papildu informāciju bija nekonkrēti. Likumprojekts (grozījumi PVN likuma 65. panta pirmās daļas 4. punktā) precizē, ka reģistrētu PVN maksātāju reģistrē kā fiskālo pārstāvi, ja tas iepriekšējos 12 mēnešos nodokļu jomu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajos termiņos ir iesniedzis VID nodokļu un informatīvās deklarācijas un gada pārskatu, kā arī VID noteiktajā termiņā rakstveidā sniedzis pieprasīto papildu informāciju, kas nepieciešama valsts budžetā maksājamās PVN summas vai PVN pārmaksas noteikšanai. Par fiskālo pārstāvi varēs kļūt arī tad, ja iepriekšējos 12 mēnešos vienas nodokļu vai informatīvās deklarācijas vai gada pārskata noteiktais iesniegšanas termiņa kavējums nepārsniedz piecas kalendāra dienas.
Atgādinām, ka īpašais PVN režīms importam paredz, ka PVN tiek “maksāts”, uzrādot to PVN deklarācijā, nevis fiziski pie preču izlaišanas brīvam apgrozījumam.
Pēc analoģijas ar nosacījumiem fiskālajam pārstāvim, PVN likuma 85. panta ceturtās daļas 5. punkts papildināts ar nosacījumu, ka VID atļauju īpašā PVN režīma preču importa darījumos piemērošanai ir tiesīgs piešķirt gadījumā, ja iepriekšējos 12 mēnešos reģistrēts PVN maksātājs ir kavējis vienas nodokļu vai informatīvās deklarācijas vai gada pārskata iesniegšanu līdz piecām kalendāra dienām.
Īpašā PVN režīma lietotām mantām vai tā sauktā peļņas daļas režīma mērķis ir izvairīties no nodokļa dubultās uzlikšanas. Tas paredz ar PVN aplikt tikai starpību starp preces pārdošanas un iegādes vērtību (cenu), jo iegādes cena faktiski satur PVN, kuru lietotās mantas pārdevējs nebija tiesīgs atskaitīt kā priekšnodokli.
PVN likumā ir precīzi definēti gadījumi, kad īpašais režīms ir piemērojams.
PVN direktīva paredz, ka īpašais režīms lietotām mantām, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām attiecas arī uz tādām preču piegādēm, ko veic tirgotājs (starpnieks starp pārdevēju un pircēju), ja šīs preces tirgotājam piegādājis cits PVN maksātājs un tās atbrīvotas no PVN tādēļ, ka priekšnodoklis par tām netika atskaitīts, jo tās bija iegādātas izmantošanai ar PVN neapliekamiem darījumiem vai to iegāde nebija saistīta ar PVN maksātāja saimniecisko darbību, piemēram, luksusa, izpriecu un izklaides izdevumi.
Esošais 138. panta regulējums neaptvēra visus iespējamos gadījumus, kas radīja nodokļa dubulto uzlikšanu, un ar grozījumiem šī situācija ir novērsta.
Citas dalībvalsts vai trešās valsts PVN maksātājs ir atbrīvots no PVN reģistrācijas, ja veic preču piegādes darījumus, pārvietojot preces no vienas iekšzemes muitas noliktavas vai brīvās zonas uz citām iekšzemes vai citas dalībvalsts muitas noliktavām vai brīvajām zonām. Šo nosacījumu piemēroja, ja preces bija ārpussavienības preces vai Savienības preces, kurām uzsākta preču eksporta procedūra.
No muitas jomas regulējuma izriet, ka uz darbībām ar precēm, kas atrodas pagaidu uzglabāšanā, ir attiecināmi līdzvērtīgi nosacījumi kā uz darbībām ar precēm, kas atrodas muitas noliktavā vai brīvajā zonā, kā arī ir pieļaujama pagaidu uzglabāšanā esošo preču pārvietošana starp dažādām pagaidu uzglabāšanas vietām. Ņemot vērā minēto, līdzīgi būtu piemērojami nosacījumi reģistrācijai VID PVN maksātāju reģistrā, ja citas dalībvalsts PVN maksātājs veic preču piegādes darījumus ne tikai muitas noliktavā vai brīvajā zonā, bet arī preču pagaidu uzglabāšanas vietā. Pagaidu uzglabāšana var notikt tikai pagaidu uzglabāšanas vietās vai citās vietās, kuras norādījuši vai apstiprinājuši muitas dienesti. Pagaidu uzglabāšanas vietu darbībai ir vajadzīga muitas dienestu izdota atļauja.
Attiecīgi ir grozīts PVN likuma 61. un 63. pants.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
