Arvien aktīvāk VID sāk izmantot ar likumu piešķirtās tiesības prasīt nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no uzņēmuma valdes locekļa gadījumā, ja no paša uzņēmuma nodokļu parādu piedzīt nav iespējams. Valdes loceklim tas bieži nozīmē vairākos tūkstošos mērāmu naudas piedziņu, privāto kontu bloķēšanu un īpašumu apķīlāšanu. Šajā rakstā – par tiesisko pamatu šādai rīcībai un būtiskām kļūdām VID lēmumos.
No 2015. gada 1. janvāra likums “Par nodokļiem un nodevām” (turpmāk – “NN likums”) tika papildināts ar XI nodaļu “Juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšana.” No grozījumu projekta anotācijas izrietēja, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz normatīvajos aktos noteikto nodokļa maksātāja pienākumu izpildi ir nepilnīgs un nemotivē juridiskās personas atbildīgās amatpersonas pildīt savus pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Komercdarbības veicējiem nav motivācijas kārtot savas parādsaistības, jo, kā praksē konstatē VID amatpersonas, vieglāk un izdevīgāk ir nodibināt jaunu juridisko personu un novirzīt uz to atlikušos naudas līdzekļus un aktīvus. VID amatpersonas pēc nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas procesa uzsākšanas nereti konstatē, ka vai nu juridiskajai personai nav aktīvu, uz kuriem vērst piedziņu bezstrīda kārtībā, vai arī to vērtība ir būtiski mazāka par nokavēto nodokļu maksājumu saistībām.
Tātad jaunais regulējums citstarp bija ieviests ar mērķi noteikt tiesisku pamatu piedzīt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumus no tās atbildīgās amatpersonas, efektivizēt nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu un noteikt mehānismu, kā turpmāk veicināt atbildīgās personas pienākuma izpildi par savlaicīgu maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu tiesā. Vienlaikus anotācijā bija uzsvērts, ka, lai ievērotu privātpersonai Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz īpašumu, likumprojekts sagatavots tādā veidā, lai valdes locekļa (privātpersonas) atbildība par juridiskās personas saistībām iestātos tikai izņēmuma gadījumā, kad tiek konstatēta bezatbildīga rīcība attiecībā uz likumā noteiktajām saistībām, ignorējot valsts (un katra sabiedrības indivīda) intereses. Šī bezatbildīgā rīcība ir uzskatāma par konstatētu, ja ir izpildīti NN likuma 60. panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji.
Saskaņā ar šo tiesību normu, kura bija spēkā līdz 2020. gada 1. janvārim, VID bija tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, kura bija šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad nokavētie nodokļu maksājumi izveidojās, ja izpildās visi šie kritēriji:
Prakse parādīja, ka visretāk VID izdevās konstatēt uzņēmuma aktīvu ļaunprātīgu atsavināšanu ieinteresētām personām (NN likuma 60. panta pirmās daļas 3. punkts).
Maksātnespējas likuma 72. panta pirmajā daļā sniegtā “ieinteresētās personas” definīcija nosaka, ka par ieinteresētām personām attiecībā pret parādnieku atzīstamas šādas personas:
Atbilstoši Maksātnespējas likuma 72. panta otrajai daļai par ieinteresētām personām attiecībā pret parādnieku šajā pantā minētās personas ir atzīstamas, ja tās šajā statusā bijušas pēdējo piecu gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.
Vienlaikus, kā atzīts tiesu judikatūrā, ieinteresētās personas noteikšanai būtiska ir tās tieša vai netieša mantiskā ieinteresētība. Tātad nav nozīmes formālai atbilstībai uzskaitītajam personu lokam. Piemēram, ja kāds uzņēmuma aktīvs ir atsavināts valdes locekļa bijušajai sievai, tas uzreiz nenozīmē, ka bijusī sieva automātiski ir atzīstama par ieinteresēto personu. Visas Maksātnespējas likuma 72. panta pirmajā daļā minētās personas vieno cita pazīme – tieša vai netieša mantiska ieinteresētība, kura ietilpst ekonomiskās intereses kritērijā. Tādējādi mantiskajai ieinteresētībai ir izšķiroša nozīme Maksātnespējas likuma 72. panta iztulkojumā. Judikatūrā papildus ir norādīts – kamēr kapitālsabiedrība ir maksātspējīga, galvenās tās finansiālajā darbībā ieinteresētās personas ir tās dalībnieki (akcionāri); tiklīdz sabiedrība kļūst maksātnespējīga, par galvenajām finansiāli ieinteresētajām personām tās darbībā kļūst kreditori, kuri riskē ciest zaudējumus, parādniekam neveiksmīgi turpinot saimniecisko darbību. Tas noteikti jāņem vērā, vērtējot personas atbilstību Maksātnespējas likuma 72. panta pirmajā daļā sniegtajai ieinteresētās personas definīcijai.
Tā kā VID sastapās ar grūtībām praksē realizēt likumdevēja ieceres un bija salīdzinoši maz gadījumu, kad šādi “atlīdzināšanas” lēmumi tika pieņemti, turpinājās regulējuma pilnveidošana. Tiesību normas grozījumi stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, un šobrīd vairs nav nozīmes tam, kāds personai, kurai atsavināti juridiskās personas aktīvi, ir statuss pret juridiskās personas valdes locekli. Šobrīd atliek konstatēt faktu, ka valdes locekļa darbība vai bezdarbība ir novedusi pie tā, ka nodokļu parāds nav samaksāts.
Proti, ar grozījumiem likumdevējs ir būtiski mainījis NN likuma 60. panta pirmās daļas 3. punkta saturu, nosakot, ka VID ir tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, ja citstarp konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, nosūtīts paziņojums par datu atbilstības pārbaudes laikā konstatētajām neatbilstībām starp nodokļu maksātāja iesniegto informāciju un nodokļu administrācijas rīcībā esošo informāciju, noformēts tematiskās pārbaudes akts, ja tematiskās pārbaudes laikā konstatēti būtiski pārkāpumi, kas liecina par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi sev piederošos aktīvus un valdes locekļa darbības vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos.
Kādā nesen administratīvajā tiesā nonākušajā lietā VID pieļāva kļūdu, senāku periodu notikumiem piemērojot tiesību normas redakciju, kura stājās spēkā tikai 2020. gada 1. janvārī (valdes loceklim tika pārmesta bezdarbība nodokļu parāda maksāšanā laikposmā no 2017. līdz 2018. gadam). Tādējādi VID bija pagātnes notikumiem nepamatoti piemērojis tiesību normu, kurai ir cits, būtiski atšķirīgs tiesiskais sastāvs. VID kļūdaini nevērtēja, vai uzņēmuma aktīvi tika atsavināti ieinteresētajai personai (kas ir daudz sarežģītāks uzdevums), aprobežojoties ar konstatāciju, ka aktīvi ir atsavināti, bet nodokļu parāds nav segts.
Vienlaikus ne tiesību norma tās jaunajā redakcijā, ne NN likuma pārejas noteikumi nenosaka, ka jaunpieņemtajai normai ir atpakaļejošs spēks. Tātad, vērtējot, vai izpildās visi priekšnosacījumi “atlīdzināšanas” lēmuma pieņemšanai attiecībā uz valdes locekli, VID vajadzēja balstīties uz to NN likuma 60. panta pirmās daļas redakciju, kas bija spēkā iespējamā pārkāpuma izdarīšanas laikā (no 2017. līdz 2018. gadam). Iztrūkstot kaut vienam normā iekļautajam kritērijam, zūd normas piemērošanas pamats un “atlīdzināšanas” lēmuma pieņemšana vairs nav pieļaujama. Tas varētu atbrīvot valdes locekli no liela nodokļu parāda segšanas. Ar interesi gaidām lietas iznākumu administratīvajā tiesā, par ko noteikti informēsim MindLink abonentus.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
