Praksē esam novērojuši, ka personām rodas nesaskaņas ar nodokļu iestādēm, piemērojot starptautiskās tiesību normas. Nereti strīds ir par to, kuras valsts nodokļu normas ir piemērojamas un kādā apmērā. Strīdi parasti rodas par starpvalstu darījumu, t.i., ja ienākums gūts ārvalstī. Šajā rakstā – par secīgiem soļiem, kas ļaus fiziskām personām izanalizēt piemērojamos normatīvos aktus un konstatēt, vai ārvalsts ienākumam piemērojams iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) Latvijā.
Nodokļu piemērošana balstās ne tikai uz vienu nacionālo tiesību aktu, piemēram, Latvijas likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, bet arī uz MK noteikumiem, kas to paskaidro, vai arī nodokļu konvencijām, ja persona gūst ienākumus ārvalstīs. Šobrīd Latvijai ir noslēgtas nodokļu konvencijas ar gandrīz 70 valstīm.
Nodokļu konvenciju mērķi ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu un nodokļu nemaksāšanas iespējas, sadalīt nodokļu uzlikšanas tiesības starp valstīm un novērst diskrimināciju. Ir svarīgi iepazīties ar konkrētās konvencijas tekstu, lai to precīzi piemērotu. Sākumā var šķist, ka visas konvencijas ir vienādas, tomēr katrai ir iespējamas nelielas, bet tomēr svarīgas atšķirības, kas var novest pie atšķirīgas nodokļu piemērošanas. Turpmāk to ilustrēsim ar piemēru.
Nodokļu konvencija kalpo kā instruments, kas papildus nacionālajiem tiesību aktiem norāda uz katras valsts tiesībām un pienākumiem nodokļu piemērošanas jomā, tostarp informācijas apmaiņas un atvieglojumu piešķiršanas kārtībā. Konvencijas galvenais uzdevums ir novērst nodokļu dubulto uzlikšanu. To parasti panāk, personas rezidences valstij nodrošinot iespēju piemērot nodokļa kredītu vai atbrīvojumu, ja nodoklis tiek samaksāts ārvalstī.
Pirmais solis – nodokļu rezidences valsts noteikšana
Šis nereti ir viens no svarīgākajiem IIN piemērošanas aspektiem, jo rezidents maksā IIN Latvijā par visiem saviem ienākumiem, turpretī nerezidents maksā Latvijas IIN tikai par Latvijā gūtajiem ienākumiem. Tātad Latvija piemēro nodokli tikai tādam ārvalstu ienākumam, ko guvis Latvijas nodokļu rezidents.
Otrais solis – nacionālo tiesību aktu analīze
Tālāk jāpārliecinās, vai konkrētais fiziskās personas (nodokļu rezidenta) ienākums ir apliekams ar IIN Latvijā, izvērtējot nacionālo tiesību aktu, piemēram, IIN likuma normas. Talkā jāņem arī skaidrojošie MK noteikumi, piemēram, Nr. 899 “Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība”.
Turklāt, ja ienākumam ir ārvalsts izcelsme, tad pastāv liela varbūtība, ka arī ārvalsts nodokļu administrācija vēlēsies tam piemērot nodokli saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.
Trešais solis – konvenciju un citu starptautisko normatīvo aktu analīze
Konstatējot, ka nodokļu rezidenta ienākums ir apliekams gan Latvijā (nav piemērojams neviens no Latvijas nacionālajiem atbrīvojumiem), gan ārvalstī, vērts analizēt konvencijas normas, lai noteiktu piemērojamos izņēmumus vai atbrīvojumus. Ja ienākums nav apliekams Latvijā, bet ir apliekams otrajā valstī (vai otrādi), tad atsevišķos gadījumos var izmantot konvencijas normas, lai samazinātu kopējo nodokļu slogu.
Apskatīsim divas šķietami līdzīgas nodokļu konvencijas ar vienu būtisku atšķirību, kas pilnībā maina nodokļu piemērošanu. Par piemēru ņemsim konvencijas 11. pantu “Procenti”.
Sākumā apskatīsim Latvijas-Zviedrijas konvencijas 11. panta pirmo daļu: “Procenti, kas veidojas Līgumslēdzējā Valstī un tiek izmaksāti otrās Līgumslēdzējas Valsts rezidentam, var tikt aplikti ar nodokļiem šajā otrajā Valstī.” Tātad Latvijā radušos procentus, ko izmaksā Zviedrijas rezidentam, var aplikt ar nodokļiem Zviedrijā.
Taču 11. panta otrajā daļā ir piebilde: “Tomēr šie procenti var tikt aplikti ar nodokļiem arī Līgumslēdzējā Valstī, kurā tie veidojas, saskaņā ar šīs Valsts likumdošanu, bet, ja procentu saņēmējs ir šo procentu īstenais īpašnieks, nodoklis nedrīkst pārsniegt 10% no procentu kopapjoma. Līgumslēdzēju Valstu kompetentās iestādes, savstarpēji vienojoties, var noteikt šo ierobežojumu pielietošanas veidu.” Skaidrojot šo pantu, norādām, ka procentus var aplikt arī Latvijā atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem, bet procentu īstenajam īpašniekam nodoklis Latvijā nevar pārsniegt 10%. Tātad procentu ienākumus var aplikt gan Latvijā, gan Zviedrijā, bet Latvijas likme nedrīkst būt vairāk par 10%.
Tālāk konvencija paredz nodokļu kredītu (nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu) Zviedrijas nodokļu rezidentam, t.i., viņam būs tiesības samazināt Zviedrijā maksājamo nodokli par Latvijā samaksāto IIN. Tā kā procentu ienākumam Latvijā piemēro 20% IIN, pēc Zviedrijas rezidences sertifikāta saņemšanas un apstiprināšanas šo likmi var samazināt uz 10%.
Latvijas-Lietuvas nodokļu konvencijas 11. panta pirmā daļa nosaka: “Procenti, kas rodas Līgumslēdzējā Valstī un tiek izmaksāti otrās Līgumslēdzējas Valsts rezidentam, kurš ir to īstenais īpašnieks, tiek aplikti ar nodokļiem tikai šajā otrajā Valsti.” Tātad Lietuvas rezidentam – īstenajam īpašniekam – izmaksātos Latvijas izcelsmes procentus apliek tikai Lietuvā. Lai piemērotu šo atbrīvojumu, jāsaņem un jāapstiprina Lietuvas nodokļu rezidences sertifikāts. Tādā gadījumā Lietuvas rezidentam Latvijas uzņēmuma izmaksāts procentu ienākums netiks aplikts ar IIN Latvijā. Šī kārtība darbojas arī otrādi.
Lūk, šeit ir svarīgākā atšķirība starp abām konvencijām. Zviedrijas gadījumā procentus var aplikt ar nodokli abās valstīs, bet Lietuvas gadījumā nodokli piemēro tikai tajā valstī, kurā persona ir nodokļu rezidents.
Šādus izņēmumus vai nosacījumus, kad Latvijas nerezidentam rodas iespēja nemaksāt Latvijā IIN no atsevišķiem ienākumu veidiem vai samazināt likmi līdz 10%, paredz tikai nodokļu konvencija. IIN likums šādus izņēmumus nenosaka. Balstoties uz IIN likumu vien un nepārzinot starptautisko līgumu normas, persona nezinātu savas tiesības, kuras iespējams iegūt, iesniedzot rezidences sertifikātu.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
