Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Ir pagājis labs laiks, kopš mūsu ikdienu izmainīja Covid-19. Pandēmijas dēļ ieviestās izmaiņas biznesa vidē un tieši nodarbinātībā ir kļuvušas par ierastu ikdienas daļu, augot interesei par attālinātā un hibrīddarba modeli. Šāda darba organizācija ļauj darbiniekam izvēlēties arī vietu vai valsti, no kuras veikt savus darba pienākumus. Taču neierobežotās pārvietošanās iespējas var radīt nodokļu riskus uzņēmumam, kurā darbinieks strādā. Šajā rakstā aplūkosim, vai uzņēmumam noteiktos apstākļos var rasties pastāvīgās pārstāvniecības (PP) risks, vadības līmeņa darbiniekam strādājot attālināti, un kāda ir citu valstu nodokļu administrācijas nostāja, lai noteiktu riskantākās valstis.

Kas ir PP un kā noteikt tās rašanās risku?

Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) un personāla nodokļu piemērošanā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir noteikt, vai uzņēmumam ārvalstī ir PP. Šī uzdevuma ietvaros jāanalizē gan vietējais, gan starptautiskais regulējums.

Mūsdienu biznesa dinamiskajā vidē uzņēmums, kas reģistrēts vienā valstī, nereti veic komercdarbību ārvalstīs, piemēram, pārdod preces, sniedz pakalpojumus, uztur mārketinga pārstāvniecību vai pārceļ kādu būtisku biznesa funkciju.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2017. gada paraugkonvencijā par ienākuma un kapitāla nodokļiem PP nozīmē noteiktu vietu, kur uzņēmums pilnībā vai daļēji veic saimniecisko darbību. Tātad uzņēmumam ārvalstī rodas pastāvīga saimnieciskās darbības vieta, no kuras izriet PP jēdziens: uzņēmuma pastāvīga saimnieciskās darbības vieta ārvalstī nodokļu piemērošanas vajadzībām.

Katras valsts likumvidē paredzētie PP noteikšanas kritēriji nedaudz atšķiras, taču pastāv arī vispārpieņemti kritēriji: pastāvība, faktiska vieta un saimnieciskā darbība ārvalstī. PP ir viens no jēdzieniem, ko regulē ESAO nodokļu konvencijas.

Konvencijas 5. pants definē PP kā noteiktu vietu, kur uzņēmums pilnībā vai daļēji veic saimniecisko darbību. Ņemot vērā ESAO izstrādātos konvenciju skaidrojošos komentārus, varam noteikt trīs galvenos elementus, kas nosaka PP:

• eksistē saimnieciskās darbības vieta;
• šī vieta ir pastāvīga (noteikta);
• saimnieciskā darbība pilnībā vai daļēji tiek veikta šajā pastāvīgajā vietā.

Tipiski piemēri ir uzņēmuma vadības atrašanās vieta, filiāle, birojs, rūpnīca, darbnīca, naftas vai gāzes ieguves vieta. Konvencija nosaka, ka šāda pastāvīga vieta neveido PP, ja uzņēmums to izmanto noteiktām darbībām, piemēram, tikai un vienīgi savu preču glabāšanai vai citām sagatavošanās darbībām un palīgdarbībām. Tādā gadījumā jāvērtē uzņēmuma saimnieciskās darbības specifika, lai noteiktu, vai šīs darbības var uzskatīt par sagatavošanās vai palīgdarbībām. Konvencijas parasti paredz īpašus noteikumus tādām specifiskām nozarēm kā būvniecība.

Papildus noteiktajai darbības vietai konvencija norāda uz citu kritēriju, kas nerezidentam (ārvalsts komersantam) var radīt PP, proti, nerezidenta rīcībā ir persona, kura tā saimnieciskās darbības nodrošināšanai izmanto pilnvaras slēgt līgumus nerezidenta vārdā. ESAO komentāri par konvencijas 5. pantu nosaka, ka ir būtiski izvērtēt, vai šīs pilnvaras persona izmanto regulāri.

Piemēram, Latvijas uzņēmums ārvalstī pārdod savu preci vai vienkārši nomā telpas, kurās darbojas tā pārdošanas pārstāvji, lai veicinātu saimniecisko darbību. Ja viņiem ir tiesības apspriest cenas un parakstīt līgumus ar klientiem, tad ārvalstī rodas PP.

Paraksttiesīgie vadības līmeņa darbinieki – PP risks

Iepriekš secinājām – saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem uzskata, ka nerezidentam ir radusies PP, piemēram, Latvijā, ja nerezidents savu saimniecisko darbību pilnībā vai daļēji veic, izmantojot noteiktu saimnieciskās darbības vietu Latvijā.

Vēl PP var rasties, piemēram, ja ārvalstī pastāvīgi uzturas nerezidenta valdes loceklis, kura nodokļu rezidence ir šajā valstī un kurš ir pilnvarots slēgt līgumus nerezidenta vārdā. Attiecīgi tiks uzskatīts, ka šī persona darbojas nerezidenta vārdā. Šajā gadījumā PP risks vērtējams kā ļoti augsts, taču svarīgi ir vērtēt arī konkrētās ārvalsts likumvidi. Piemēram, Latvijā, lai rastos PP, ir pietiekami, ja pilnvaras slēgt līgumus tiek īstenotas vairāk nekā vienu reizi taksācijas gadā.

Vienīgais veids, kā nerezidents var samazināt PP risku ir, ja valdes loceklis visus lēmumus par uzņēmumu pieņem, atrodoties tikai un vienīgi uzņēmuma rezidences valstī. Arī līgumi jāparaksta tikai uzņēmuma rezidences valstī, un jāspēj pierādīt šo faktu VID.

Vēlamies gan atgādināt, ka PP rašanās vispirms ietekmē pienākumu maksāt UIN vai līdzīgu nodokli. Tādēļ, ja secināms, ka izveidojusies PP, tad jāreģistrē uzņēmuma klātbūtne ārvalstī UIN vajadzībām, jānosaka uz PP attiecināmā ienākumu daļa un par to jāmaksā UIN.

Turpinājums – pēc nedēļas