Tatjana Koncevaja

Direktore transfertcenu nodaļā, PwC Latvija

Jau pirms laba laika Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) uzsāka 1. pīlāra (Pillar I) ziņojuma projektu ar mērķi risināt dažādus jautājumus, kas attiecas uz arvien pieaugošo ekonomikas globalizāciju un digitalizāciju. Turklāt ir arvien grūtāk noteikt valstu tiesības aplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli daudznacionālo uzņēmumu grupu peļņu. Lai arī projekts pamatā ir vērsts uz digitālo biznesu, viens no ESAO piedāvātajiem risinājumiem var vienkāršot transfertcenu (TC) noteikšanu konkrētai darījumu grupai – “rutīnas” mārketinga un izplatīšanas darbībām.

Šīs iniciatīvas mērķis ir veicināt stabilitāti un paredzamību starptautiskajā nodokļu sistēmā, nosakot fiksētu peļņas normu “rutīnas” mārketinga un izplatīšanas darbībām, kuru pamatošanai nebūs jāveic salīdzināmo datu atlases un sarežģītas TC analīzes. Iniciatīva ir izklāstīta šā gada 19. februārī ESAO publicētajā 1. pīlāra Ziņojumā par summu B (Amount B). Paredzams, ka ziņojumā izklāstītā vienkāršotā un racionalizētā pieeja uzlabos nodokļu noteiktību un atvieglos atbilstības slogu gan nodokļu maksātājiem, gan nodokļu administrācijām, īpaši tiem, kas atrodas zemas kapacitātes jurisdikcijās un saskaras ar ierobežotiem resursiem.

Kvalificējamie darījumi

Ziņojumā ir aprakstīts un definēts kvalificējamo darījumu kopums vienkāršotās un racionalizētās pieejas izmantošanai un attiecīgi arī kvalificējamās izplatītāju īpašības.

Tālāk minētie saistīto personu darījumi ir tie, kas atbilst vienkāršotajai un racionalizētajai pieejai:

• pirkšanas-pārdošanas mārketinga un izplatīšanas darījumi, kuros izplatītājs pērk preces no viena vai vairākiem saistītiem uzņēmumiem, lai tās pārdotu tālāk (vairumā) nesaistītām personām;
• pārdošanas aģentu un komisionāru darījumi, kuros tirdzniecības aģents vai komisionārs piedalās viena vai vairāku saistīto uzņēmumu preču vairumtirdzniecībā nesaistītām pusēm.

Lai darījums kvalificētos vienkāršotajai pieejai:

• jābūt iespējai dokumentēt darījumu TC vajadzībām, izmantojot TC noteikšanas metodi, kurā testējamā puse būs izplatītājs/aģents vai komisionārs;
• testējamai pusei jāsedz operacionālo izdevumu līmenis, kas noteikts kā neto ieņēmumu īpatsvars un tiek vērtēts, pamatojoties uz trīs gadu vidējiem svērtiem datiem (tagad ir noteikta robeža no 3% līdz 20–30%).

Turklāt, ja šie nosacījumi ir izpildīti:

• izplatītāju īpašumā nevajadzētu būt unikāliem un vērtīgiem nemateriāliem aktīviem;
• izplatītājiem nevajadzētu uzņemties noteiktus ekonomiski nozīmīgus riskus;
• izplatītājiem nevajadzētu veikt mazumtirdzniecību un vienlaikus digitālo preču un biržā tirgoto izejvielu preču (commodities) izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu.

Cenas noteikšanas matrica

Vienkāršotā un racionalizētā pieeja veido pamatu cenu noteikšanas sistēmai, kurā trīspakāpju process nosaka tīrās peļņas normu attiecīgiem kvalificējamiem izplatītājiem. Tīrās peļņas norma ir noklusējuma rentabilitātes rādītājs, kas apzīmēts divās dimensijās – nozares grupēšana un faktoru intensitāte.

Cenu noteikšanas matricā kopumā ir 15 atšķirīgi mērķa rentabilitātes rādītāji robežās no 1,5% līdz 5,5%.

Piemērošana

Ne visām valstīm ir jāpieņem vienkāršotā un racionalizētā pieeja, jo tai ir izvēles raksturs. Ja valsts šo pieeju pieņem, tā var izvēlēties vienu no diviem variantiem:

1. padarīt to saistošu visiem nodokļu maksātājiem;
2. padarīt to par nodokļu maksātāju izvēlētu drošības zonu (safe harbour).

Jurisdikcijas varēs izvēlēties vienkāršoto un racionalizēto pieeju piemērot atbilstošu “rutīnas” izplatītāju kvalificētajiem darījumiem par finanšu gadiem, kas sākas jau 2025. gada 1. janvārī.

Secinājumi

Ja Latvija izvēlēsies piemērot jauno pieeju, tā varētu būtiski atvieglot nodokļu maksātāju, kuru veiktie kontrolētie darījumi tai kvalificēsies, administratīvo slogu un izmaksas, gatavojot TC dokumentāciju un nosakot šo darījumu TC metodoloģiju. Turklāt fiksēta peļņas norma var radīt noteiktību un zināmu drošību, ka VID neapstrīdēs TC metodoloģiju un piemēroto peļņas rādītāju.

Vienlaikus, tā kā šī metodoloģija būs piemērojama pēc izvēles, uzņēmumi var arī neiegūt nodokļu noteiktību, ko tie iegūtu tad, ja visās valstīs to piemērotu obligātā kārtībā. Šāda nekoordinēta piemērošana var radīt nodokļu dubulto uzlikšanu nodokļu strīdā, ja viena darījuma puse atrodas valstī, kas piemēro atvieglotu pieeju, bet otras darījuma puses valsts šādu pieeju nepieņem.