Pēc personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators var pilnībā vai daļēji neatzīt kreditora prasījumu, par kuru tam ir strīds ar parādnieku. Taču ilgu laiku par šādu strīdu uzskatīja tikai civiltiesisku strīdu. Arī parādniekam pārsūdzot VID lēmumu par nodokļa uzrēķinu, VID kreditora prasījums administratoram nav atzīstams, kamēr strīds nav izšķirts administratīvā procesa kārtībā.
Vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse
Vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse, kas atbalstīja VID nostāju par jēdziena “strīds” neattiecināmību uz publisko tiesību jomu, balstījās uz trīs galvenajiem argumentiem.
Pirmkārt, nodokļu maksātājam ir pienākums pašam aprēķināt un samaksāt nodokļus, savukārt VID kontrolē šī pienākuma izpildi un ar savu lēmumu nosaka atšķirīgu nodokļu slogu tikai tad, ja ir pārkāpti nodokļu jomu regulējošie normatīvie akti. Tādējādi starp VID un nodokļu maksātāju nevar būt strīds par nodokļu samaksu kā tādu.
Otrkārt, pieteikuma iesniegšana tiesā par tādu administratīvo aktu, ar kuru uzlikts pienākums samaksāt nodokli, nodevu vai veikt citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā, neaptur šā akta darbību, un tas ir jāizpilda nekavējoties. Tādējādi pieteikuma iesniegšana un izskatīšana administratīvajā tiesā neietekmē nodokļu samaksas pienākumu.
Treškārt, VID kā publisko tiesību subjektam nav iespēju savu aizskarto tiesību un interešu aizsardzībai vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar mērķi atzīt VID prasījuma tiesības.
Pretargumenti
Iepriekš minētie argumenti neiztur kritiku.
Pirmkārt, VID nav nekļūdīgs savā darbībā un var nepareizi interpretēt tiesību normas vai kļūdaini izvērtēt tiesisko situāciju vai iesniegtos pierādījumus, tādēļ arī publisko tiesību jomā rodas strīdi par to, vai VID lēmumi ir tiesiski un pamatoti. VID un nodokļu maksātāja domstarpību atrisināšanai ir paredzēta iespēja VID lēmumu apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvā procesa kārtībā. Strīda neesību var konstatēt tikai tad, ja nodokļu maksātājs VID lēmumam piekrīt un to nepārsūdz.
Otrkārt, jebkuras Administratīvā procesa likuma normas (tostarp tās, kas regulē administratīvā akta apturēšanu ar pieteikuma iesniegšanu tiesā) nav piemērojamas gadījumos, kad tiesiskā situācija ir apgrūtināta ar nodokļu maksātāja maksātnespēju.
Treškārt, tiesību normās tiešām nav paredzēta VID iespēja celt prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā saistībā ar lēmumu par nodokļu uzrēķinu, taču tas arī nav nepieciešams. Šāda administratīvā akta pārsūdzēšanai ir paredzēta cita kārtība, kurā strīda izskatīšanu nodrošina administratīvās tiesas. Līdz ar to vispārējās jurisdikcijas tiesu secinājums ir izdarīts, pilnīgi ignorējot faktu, ka kreditora prasījuma pamatā ir administratīvais akts.
Augstākās tiesas skaidrojums
Iepriekš aprakstītā tiesu prakse ir izveidojusies pirmās instances tiesās, izskatot VID sūdzības par administratoru lēmumiem, ar kuriem VID kreditora prasījumi netika atzīti. Šo tiesu nolēmumu nepārsūdzamība augstākajā tiesu instancē veicināja šīs prakses ilgu pastāvēšanu un stagnāciju.
Augstākajai tiesai izteikties par šo problēmu izdevās nejauši, izskatot Latvijas Ģenerālprokuratūras virsprokurora protestu par tiesas lēmumu, kurā secinājumi atšķīrās no nostabilizējušās prakses. Arī Augstākā tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, kurā kreditora prasījums ir pamatots ar VID lēmumu, kurš pārsūdzēts administratīvā procesa kārtībā, uzskatāms, ka starp kreditoru un parādnieku pastāv strīds.
Kad personai ir pasludināts maksātnespējas process, sāk darboties cits tiesiskais režīms, kurā primāri piemērojamas speciālās tiesību normas, kas regulē maksātnespējas procesu. Administratīvā procesa likuma normas ir piemērojamas saprātīgi.
