Kompensācijas maksām PVN nepiemēro, bet kā lai zina, vai summa, kas jāmaksā, ja klients savas vainas dēļ izbeidz terminētu pakalpojuma līgumu, ir līgumsods, izdevumu kompensācija vai atlīdzība par sniegtu pakalpojumu? Metodiskajā materiālā “Jautājumi un atbildes par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu” VID skaidro, ka PVN nav jāpiemēro līgumsodam, drošības naudai un rokasnaudai, kā arī izdevumu kompensācijai, ja tā nav atlīdzība par preču piegādi vai pakalpojuma sniegšanu. Šajā rakstā – par diviem Eiropas Savienības Tiesas (“EST”) spriedumiem, kuri skaidro, kā vērtēt, vai saņemtā kompensācija pēc būtības tomēr nav atlīdzība par sniegtu pakalpojumu.
Kompensācijām PVN nepiemēro
Kompensācijas šī jēdziena visplašākajā nozīmē vēsturiski tika uzskatītas par maksājumiem, kam PVN nepiemēro. Summas, kas klientiem jāmaksā vai ko ietur no maksājuma pirms pakalpojuma sniegšanas, izbeidzot terminētu pakalpojuma līgumu vai neizmantojot pakalpojumu, parasti uzskatīja par kompensācijas maksām, un praksē tām PVN nepiemēroja.
Šāda pārliecība balstās arī uz EST 2007. gada 18. jūlija spriedumu Société thermale d’Eugénie‑les‑Bains lietā C‑277/05, kurā tika vērtēts, vai summa, kas avansa veidā iemaksāta par izmitināšanas pakalpojumu, kuru pakalpojuma sniedzējs ietur, ja klients atceļ rezervāciju, ir apliekama ar PVN, vai arī tā ir fiksēta kompensācija par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, kam PVN nepiemēro. Klientam rezervējot uzturēšanās laiku, kūrorts iekasēja rokasnaudu, kuru, atkāpjoties no savām saistībām, klients zaudēja, bet uzņēmējam bija jāatlīdzina klientam divkāršā apmērā.
Tiesa atzina, ka rokasnauda nav izmitināšanas līguma būtiska sastāvdaļa un to nevar uzskatīt arī par atlīdzību par rezervāciju. Izmitināšanas pakalpojuma sniedzēja pienākums rezervēt vietu viesu namā izriet no izmitināšanas līguma, nevis no iemaksātās rokasnaudas. Līdzīgi nevar uzskatīt, ka izmitināšanas pakalpojums ir pretizpildījums iemaksātajai rokasnaudai. Tiesa secināja, ka rokasnauda nav atlīdzība par atsevišķa, neatkarīga pakalpojuma sniegšanu.
Tiesa uzsver, ka rokasnauda –
- norāda, ka ir noslēgts pakalpojuma līgums;
- mudina līdzējus pildīt šo līgumu;
- kalpo kā fiksēta kompensācija par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, jo tās iemaksa atbrīvo vienu līdzēju no pienākuma pierādīt tam nodarītā kaitējuma apmēru gadījumā, ja otrs līdzējs atsakās pildīt līgumu.
Tiesa secināja, ka rokasnauda nav daļējs maksājums par izmitināšanas pakalpojumu, un, klientam atceļot rezervāciju, iemaksātā summa ir drīzāk uzskatāma par kompensāciju, nevis atlīdzību par pakalpojuma sniegšanu.
Spriedumi lietās C-295/17 MEO un C-43/19 Vodafone Portugal
Jaunākā EST judikatūra norāda, ka liela daļa maksājumu, kas līdz šim tika uzskatīti par kompensāciju, tomēr vērtējami kā atlīdzība par pakalpojuma sniegšanu un apliekami ar PVN.
Piemēram, MEO lietā C-295/17 EST konstatēja, ka iespēja maksājumu klasificēt kā līgumsodu vai kompensāciju atbilstoši nacionālajiem tiesību aktiem nav būtiska, vērtējot, vai maksājums ir atlīdzība par sniegtu pakalpojumu PVN vajadzībām. Spriedums Vodafone Portugal lietā C-43/19 tikai apstiprināja šo nostāju.
Nedaudz sīkāk par abu lietu faktiskajiem apstākļiem:
- Savā 2018. gada 22. novembra spriedumā MEO lietā C‑295/17 EST izskatīja jautājumu, vai maksājums, kas klientam jāveic par terminēta līguma pirmstermiņa izbeigšanu, pat gadījumā, ja pakalpojuma sniegšana klientam jau ir izbeigta tā vainas dēļ, jāuzskata par zaudējumu kompensāciju vai atlīdzību par pakalpojumu. MEO bija telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs. Atsevišķos līgumos ar klientiem bija noteikts, ka līgums ir klientam saistošs noteiktu minimālo laikposmu. Terminētie līgumi paredzēja zemākus ikmēneša maksājumus, bet noteica, ja klienta vainas dēļ pakalpojumi tiks atslēgti pirms līguma darbības beigām, tad klientam būs pienākums samaksāt summu, kas atbilst ikmēneša maksājumam, kas reizināts ar līdz līguma darbības beigām atlikušo mēnešu skaitu. Proti, kompensācijas apmērs atbilda summai, kādu MEO būtu saņēmis līguma darbības atlikušajā laikā.
- Savā 2020. gada 11. jūnija spriedumā Vodafone lietā C‑43/19 EST izskatīja līdzīgu jautājumu. Arī Vodafone bija telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs un slēdza terminētus pakalpojuma līgumus, kas paredzēja klientu abonētajiem pakalpojumiem īpašu cenu terminētā līguma darbības laikā. Tāpat kā MEO lietā, vienošanās ar klientu paredzēja kompensācijas maksāšanu, ja no klientu atkarīgu iemeslu dēļ pakalpojuma izmantošanas minimālais laikposms netiek ievērots. Būtiskā atšķirība šajā lietā bija apstāklī, ka kompensācijas apmērs tika noteikts saskaņā ar Portugāles Elektronisko komunikāciju likumu un to aprēķināja proporcionāli tai minimālā pakalpojuma līguma laikposma daļai, kas bija beigusies, turklāt kompensācija nedrīkstēja pārsniegt izmaksas, kas Vodafone radušās saistībā ar sagatavošanos pakalpojuma sniegšanai.
(nobeigums nākamajās Īsziņās)
