2021. gada decembrī ES Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta direktīva par starptautiskas uzņēmumu grupas publiska pārskata par katru valsti (Country-by-Country Report jeb CbCR) sagatavošanu. Līdz 2023. gada 22. jūnijam dalībvalstīm bija pienākums direktīvu ieviest savos normatīvajos aktos. Šajā rakstu sērijā detalizēti aplūkosim Latvijas un citu dalībvalstu progresu, kā arī pētīsim, kāda ir direktīvas tapšanas vēsture, mērķi, potenciālie ieguvumi un izaicinājumi nodokļu maksātājiem (NM).
Cīņa pret izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu ir viena no Eiropas Komisijas politikas prioritātēm. ES jau ilgstoši īsteno dažāda veida programmas un veic aktivitātes, lai nodrošinātu taisnīgu nodokļu uzlikšanu, kas nozīmē, ka uzņēmumiem būtu jāmaksā taisnīga nodokļu summa peļņas gūšanas valstī.
Sarežģīts un brīžiem noslēpumains nodokļu regulējums dažiem starptautiskiem uzņēmumiem ir ļāvis ļaunprātīgi izmantot nepārredzamās nepilnības un neatbilstības ES nodokļu sistēmās. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta pētījumu tiek lēsts, ka NM izvairīšanās no UIN samaksas dēļ dalībvalstis ik gadu zaudē budžeta ienākumus 50–70 miljardu eiro apmērā. Nesenos pētījumos un izmeklēšanās ir atklāti zemie nodokļi, ko maksā daži starptautiski uzņēmumi. Tas rada sabiedrības bažas par nodokļu sistēmas efektivitāti un taisnīgumu.
Ar publiskā CbCR iniciatīvu Eiropas Komisija reaģē uz sabiedrības intensīvo pieprasījumu apvienot uzņēmumu kontu atklātību un faktiski samaksāto nodokļu līmeni ar nepieciešamību aizsargāt ES uzņēmumu konkurētspēju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī nodokļu informācijai par valstīm, kas neievēro labas pārvaldības standartus. Nodokļu publiskā caurskatāmība ir arī svarīga uzņēmumu sociālās atbildības sastāvdaļa, kas pēdējos gados kļuvusi par vienu no karstākajiem tematiem starptautiskajā biznesa vidē.
Iepriekš jau vēstījām par direktīvas darbības jomām, kritērijiem, norādāmo informāciju un personām, uz kurām tā attieksies. Tās galvenais mērķis ir uzlabot publisko kontroli pār komercsabiedrību ienākuma nodokļu informāciju, nodrošinot starptautisku grupu un atsevišķu komercsabiedrību publiskus pārskatus par ieņēmumiem, ienākuma nodokļiem un saimniecisko darbību rezidences valstī un sadalījumā pa nodokļu jurisdikcijām neatkarīgi no tā, kur ir reģistrēta starptautiskās grupas galvenā mātes sabiedrība.
Kopumā direktīva satur diezgan stingras vadlīnijas attiecībā uz NM pienākumiem, taču vienlaikus piedāvā dalībvalstīm interpretācijas un izvēles tiesības, kas ļauj tām pielāgot un regulēt direktīvas nacionālo ieviešanu. Dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties ieviešanas un spēkā stāšanās termiņu, kurš var būt agrāks par direktīvā attiecīgi noteikto 2023. gada un 2024. gada 22. jūniju. Piemēram, Vācija, Rumānija un Nīderlande direktīvu ieviesa jau 2022. gadā.
Taču galvenās izvēles tiesības dalībvalstīm ir atļaut uzņēmumiem atlikt konkrētas informācijas atklāšanu uz ierobežotu vairāku gadu posmu. Direktīva ļauj dalībvalstīm iekļaut noteikumus par vienas vai vairāku konkrētu informācijas vienību īslaicīgu noklusēšanu, ja tiek uzskatīts, ka tās izpaušana “nopietni kaitē” grupas komerciālajām interesēm. Tomēr jebkurai nepublicētajai informācijai ir jābūt publiski pieejamai ne vēlāk kā piecus gadus pēc tās sākotnējās noklusēšanas.
Precīzi vienumi, ko var nepublicēt, un šādas atlikšanas laika ierobežojumi direktīvā nav norādīti. Direktīvā nav arī definēts jēdziens “nopietni kaitīgs”, ļaujot dalībvalstīm to interpretēt un definēt atšķirīgi.
Būtiski norādīt, ka arī šobrīd pastāv CbCR sagatavošanas prasības. Šis pārskats nav publisks un ir iesniedzams tikai nodokļu administrācijai, izpildoties noteiktiem kritērijiem. Lai gan nepubliskā un publiskā pārskata saturs un būtība ir ļoti līdzīga, pastāv arī atšķirības. Nepubliskā pārskata darbības joma ir plašāka, jo tajā ietverts noteikums, kas ļauj starptautiskām uzņēmumu grupām konkrētos apstākļos izvēlēties uzņēmumu, kas šo pārskatu iesniedz. Direktīva aizliedz grupām izvēlēties pārskatu sniedzēju struktūru un nosaka, ka pārskati jāveido, pamatojoties uz to, kas faktiski ir konsolidēts finanšu pārskatos.
Tāpat direktīva uzliek pienākumu dalībvalstīm noteikt soda sankcijas un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas attiecībā uz NM tiek izpildītas.
Dalībvalstu starpā ir vērojamas diezgan atšķirīgas pieejas un attieksme pret ieviešamās direktīvas interpretāciju un termiņu ievērošanu. Piemēram, Rumāniju uzskata par sava veida celmlauzi, jo tā direktīvu ieviesa jau 2022. gada 1. septembrī un noteica tās spēkā stāšanos jau 2023. gada 1. janvārī.
Ieviešot direktīvu Latvijā, ir tapis Informācijas par ieņēmumiem un ienākuma nodokļiem atklāšanas likums, kurš 2023. gada 14. septembrī izskatīts tikai otrajā lasījumā.
Turpinot šo rakstu sēriju, nākamajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim direktīvas ieviešanu Latvijā, kā arī to, kas šajā sakarā jāņem vērā Latvijas NM un ar kādiem riskiem tie var saskarties.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
