Pēdējā laikā publiskajā vidē ir sastopama informācija, kurā uzsvars tiek likts uz piegādātāju rīcības ietekmi uz konkurenci. Turpretī tas, kas reti tiek detalizēti vērtēts, ir – kā konkurenci kropļo pircēja rīcība. Publiskajos iepirkumos prasību noteikšanas ziņā pasūtītājam ir dota izvēles brīvība, tomēr nereti pasūtītājs, nosakot prasības, jau sākotnēji ierobežo kandidātu vai pretendentu piedāvājumu iesniegšanu, kas kopumā kropļo konkurenci. Šajā rakstā aplūkosim sīkāk, kādas pasūtītāja darbības, izvirzot prasības vai kritērijus publiskajos iepirkumos, nereti tieši vai netieši kropļo konkurenci.
Atbilstoši Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) digitālajam rīkam, kur var apskatīt iepirkumu statistiku, redzams, ka 2022. gadā publiskā iepirkuma īpatsvars, kur saņemts tikai viens piedāvājums, ir 83%. Tātad konkurence ir novērojama mazāk nekā piektajā daļā no visiem piedāvājumiem. Mazo piedāvājumu skaitu var ietekmēt dažādi faktori – kā vienu no tiem var minēt pasūtītāju noteiktās ierobežojošās prasības.
Piemēram, publiskais iepirkums, kur viena no prasībām ir, ka pakalpojuma sniedzējam jābūt reģistrētam tajā pašā pilsētā, kurā atrodas pasūtītājs. Tādēļ pretendents, kas atrodas, piemēram, mazāk nekā divu kilometru attālumā no pilsētas robežas, savu piedāvājumu iesniegt nevar, jo neatbilst pasūtītāja izvirzītajai prasībai, lai gan faktiski tas ir trīs minūšu brauciens. Šādā gadījumā pasūtītājs nav nodrošinājis alternatīvu konkrētās vietas prasības noteikšanai, radot situāciju, kur pretendentu skaits tiek samazināts vai ierobežots un attiecīgi pasūtītājs saņem piedāvājumu, kurš, iespējams, nav saimnieciski visizdevīgākais.
Papildus jānorāda, ka publiskā iepirkuma procedūras efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no konkurences. Šādā situācijā piedāvājumu izstrāde ar nosacījumiem, kas būtiski ierobežo potenciālo pretendentu skaitu, nopietni apdraud konkurences neitralitātes principu. Līdz ar to ne tikai potenciālajam pretendentam, bet arī pasūtītājam rūpīgi jāizvērtē savas rīcības ietekme.
Pretendentu savstarpējo konkurenci potenciāli kropļo un ierobežo ne tikai prasību alternatīvu nenoteikšana situācijās, kur tas būtu nepieciešams, bet arī tādu prasību izvirzīšana, kuras neatbilst iepirkuma mērķim un kurām nav norādīti vai pamatoti vērtēšanas kritēriji.
Kā piemēru varam aplūkot prasību attiecībā uz pretendenta pieredzi, kur tiek noteikts konkrēts darbinieku skaits uzņēmumā, kuram ticis sniegts pakalpojums. Tāda prasība tiek pamatota ar projekta nozīmīguma izvērtēšanu, tomēr tie ir subjektīvi vērtējumi. Piemēram, ja tiek noteikta pieredzes prasība, kur projekts ticis gatavots uzņēmumam, kur bijuši 100 darbinieki, gadījumā, kad uzņēmumam uz to brīdi ir bijuši 99 darbinieki, vai tā nebūtu objektīvi uzskatāma par atbilstošu pieredzi? Tādēļ, nosakot prasību, kur tiek izvirzīts konkrēts kritērijs, būtu ne tikai jānorāda alternatīva, bet arī jānosaka vērtēšanas kritēriji, kādā amplitūdā būtu vērtējama pretendenta atbilstība izvirzītajai prasībai.
Līdzīgā veidā – lai izvairītos no nepamatotu priekšrocību vai labvēlīgu apstākļu radīšanas konkrētam pretendentam, vērtēšanas kritērijos iekļaujot ekvivalentu prasību, tā nedrīkst būt formāla. Ekvivalentas prasības gadījumā netiktu imitēta konkurence un potenciāli būtu iespējams izvairīties no tendences, kur piedāvājumu iesniedz tikai viens pretendents.
Papildus norādāms, ka ar jaunajiem grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, kas stājušies spēkā šā gada 1. janvārī, ir noteikts, ka pasūtītājam jāpārtrauc iepirkums viena piedāvājuma gadījumā, izņemot gadījumu, kad iepriekš ir veikta apspriede ar piegādātājiem vai tas apdraud sabiedrības drošības vai veselības aizsardzības intereses. Līdz ar to pasūtītājam ir papildu interese savas prasības un to vērtēšanas kritērijus izvirzīt tā, lai potenciālo pretendentu piedāvājumu skaits būtu vairāk par vienu.
Neapzinoties nozares specifiku, var tikt izvirzītas prasības vai kritēriji, kas nav samēroti ar līguma priekšmetu, kā arī prasību vai kritēriju daudzums nav objektīvs iepirkuma līguma mērķim un to vērtēšana nekādi neietekmēs līguma kvalitatīvu un savlaicīgu izpildi. Līdz ar to katrai izvirzītajai prasībai vai kritērijam jābūt pamatotam un ar savu mērķi.
Tomēr jānorāda, ka pasūtītājam nav pienākuma samazināt savas prasības, lai iepirkumā varētu piedalīties visi,1 taču jāizvairās no situācijām, kur tiek nepamatoti izvirzītas prasības, kā rezultātā tiek izšķirts konkursa iznākums un piešķirtas priekšrocības kādam konkrētam pretendentam.
Viens no risku mazināšanas apsvērumiem ir konsultēšanās ar nozares speciālistiem. Tas palīdz ne tikai apzināt savas kā pasūtītāja vēlmes, bet arī uzzināt nozares nianses un specifiku, kas ļauj precīzāk nodefinēt publiskā iepirkuma prasības, kā rezultātā tiek saņemti kvalitatīvāki un konkurētspējīgāki piedāvājumi.
Šobrīd konkurences politika ir vērsta uz aizliegtu vienošanos un cīņu pret karteļiem un neņem vērā publiskā sektora tirgus rīcību, kas nereti, izvirzot prasības vai kritērijus, publiskajos iepirkumos ierobežo pretendentu brīvu konkurenci.
Lai arī pasūtītājam ir dota izvēles brīvība, nosakot publiskā iepirkuma prasības, nereti ir sastopamas situācijas, kur pasūtītāju noteiktās prasības kropļo konkurenci, dodot priekšrocības kādam konkrētam pretendentam. Tad rodas salīdzinoši liels tādu iepirkumu īpatsvars, kur piedāvājumu iesniedz tikai viens pretendents.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
