Patiesās darījuma būtības slēpšana jeb aizstāšana ar citu darījumu nolūkā gūt nodokļu priekšrocības nav neparasts gadījums, kuru nācies izšķirt tiesai. Šoreiz aplūkojamais spriedums pasludināts par labu VID, atzīstot, ka nodokļu maksātājs nepamatoti atskaitījis priekšnodokli saskaņā ar darījuma partnera noformētajiem faktūrrēķiniem par kustamas mantas iegādi, jo šie darījumi uzskatāmi par uzņēmuma pāreju, ko neapliek ar PVN.
Lietas apstākļi
Pieteicēja no sava darījuma partnera ir iegādājusies veikalos un noliktavās esošās preces, kases aparātus, veikalu un noliktavu aprīkojumu, noformējot darījumus kā kustamas mantas iegādi un izmantojot tiesības par šiem darījumiem atskaitīt priekšnodokli. VID audita ietvaros pieteicējai samazināja no budžeta atmaksājamo PVN un aprēķināja soda naudu, uzskatot, ka, lai arī strīdus darījumi nav noformēti kā uzņēmuma vai tā patstāvīgo daļu pāreja, tomēr, izvērtējot darījumus pēc to ekonomiskās un juridiskās būtības, tie uzskatāmi par uzņēmuma pāreju.
Augstākās tiesas secinājumi
Augstākā tiesa (AT) konstatēja, ka atbilstoši PVN likuma 7. panta otrajai daļai uzņēmuma pāreja ir mantas kopības vai tās daļas pāreja, kas izpaužas kā aktīvu un saistību nodošana. No Eiropas Savienības Tiesas prakses izriet, ka, lai atzītu uzņēmuma pārejas faktu un secinātu, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas nodošana, ir būtiski konstatēt, ka ieguvējs ir saņēmis tādu uzņēmuma elementu kopumu, kas ir pietiekams patstāvīgas, neatkarīgas saimnieciskās darbības veikšanai, bet tajā neietilpst tāda vienkārša lietu nodošana kā preču krājumu pārdošana. Savukārt elementu kopuma pietiekamība ir atkarīga no konkrētā saimnieciskās darbības veida.
No AT prakses izriet, ka par uzņēmuma pāreju var liecināt ļoti dažādu apstākļu kopums, tostarp darbinieku pāriešana darbā pie ieguvēja, pamatlīdzekļu un krājumu nodošana, saglabāta uzņēmuma atrašanās vieta un juridiskā adrese, saistību pret banku pārņemšana, atsavinātājas sabiedrības valdes locekļa pāriešana pie ieguvēja. Analizējot tiesību doktrīnā izteiktās atziņas kopsakarā ar Komerclikumā ietverto regulējumu, AT secināja, ka veiktie darījumi un to norises apstākļi jāizvērtē pēc to būtības, nevis formas. Tā kā Komerclikums nepieļauj tādu uzņēmuma mantas sadali, kurā visus aktīvus nodod vienam subjektam, bet pasīvus – citam, nav izšķirošas nozīmes tam, vai starp pusēm pastāv formāla vienošanās par saistību pāreju.
Pārbaudes ietvaros VID konstatēja, ka ir notikusi formāla preču nodošana, parakstot tikai faktūrrēķinus un nepārliecinoties par preču faktisko esību. Pieteicēja turpina saimniecisko darbību sava darījuma partnera bijušajās struktūrvienībās (noliktavās un veikalos), noslēdzot jaunus telpu nomas vai pārjaunojuma līgumus. Pieteicēja noslēdza cesijas līgumus, pārņemot darījuma partnera saistības, ko veido pamatparāds, līgumsods un likumiskie procenti, tādējādi ir notikusi arī pasīvu nodošana pieteicējai. Pieteicēja nodibināja darba attiecības ar lielāko daļu no bijušajiem darījuma partnera darbiniekiem, kuri turpināja veikt tos pašus darba pienākumus tajā pašā darbavietā.
Ņemot vērā lietas apstākļus, AT secināja, ka pieteicēja no darījuma partnera nevis iegādājās atsevišķas preces, bet pārņēma visu uzņēmumu. Atbilstoši PVN likuma 7. panta otrajai daļai uzņēmuma pārejas darījumu ar PVN neapliek, tātad VID pamatoti samazināja pieteicējai no budžeta atmaksājamo PVN summu.
