Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Šā gada 7. janvārī Satversmes tiesa (ST) pieņēma spriedumu pēc tiesībsarga pieteikuma ierosinātajā lietā Nr. 2021‑06‑01 par Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likuma normu attiecībā uz apliekamā ienākuma noteikšanu saimnieciskās darbības veicējiem neatbilstību Satversmes 105. pantam. Šajā rakstā – par IIN likuma normu apstrīdēšanas pamatu un ST sprieduma galvenajiem secinājumiem.

Apstrīdētās normas

Iepriekšējā IIN likumā noteiktajā kārtībā (līdz 2017. gada 31. decembrim) saimnieciskās darbības veicējiem IIN nebija jāmaksā, ja viņu izdevumi ir bijuši vienādi ar gūtajiem ieņēmumiem vai pat lielāki par gūtajiem ieņēmumiem, proti, ja netika gūta peļņa.

No 2018. gada 1. janvāra IIN likumā stājās spēkā normas, kas noteica, ka saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums maksāt IIN arī gadījumos, kad ar saimnieciskās darbības veikšanu saistītie izdevumi ir bijuši vienādi ar gūtajiem ieņēmumiem vai pat lielāki par tiem. No šīm normām pēc būtības izriet, ka saimnieciskās darbības veicējiem jāmaksā IIN arī tad, ja peļņa nav gūta. Lūk, apstrīdētās normas:

• 11. panta 3.¹ daļa nosaka, ka ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus piemēro tādā apmērā, kas nepārsniedz 80% no fiziskās personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem;
• atbilstoši 11.¹ panta 6.¹ daļai, ja maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli apliekamais ienākums ir mazāks par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, tad nodokli aprēķina no summas, kas nav mazāka par 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Kāpēc normas tika apstrīdētas?

Saskaņā ar tiesas pieteikumā minēto, apstrīdētās IIN likuma normas, pieprasot maksāt IIN par negūtu ienākumu, nesamērīgi ierobežo saimnieciskās darbības veicējiem Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos noteiktās pamattiesības: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu”.

Tiesībsarga ieskatā apstrīdētās normas ir netaisnīgas un pretrunā IIN ekonomiskajai būtībai, kā arī nesasniedz savu leģitīmo mērķi – ēnu ekonomikas ierobežošanu. Nodokļu tiesību kontekstā ir taisnīgi tas, ka valsts prasa daļu no nodokļu maksātāja patiesi nopelnītā, nevis no šķietama ienākuma.

ST sprieduma secinājumi

ST spriedumā norādīts, ka IIN apmēram jābūt atkarīgam no reālā ienākuma, lai nodokļa maksāšanas pienākuma radītais finanšu slogs būtu samērīgs. Spēja samaksāt IIN jāvērtē arī atbilstoši objektīvā neto principam, saskaņā ar kuru, lai noteiktu ar IIN apliekamo ienākumu, jābūt iespējai atskaitīt ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus.

Šķietama ienākuma aplikšana ar IIN pārkāpj objektīvā neto principu, kas paredz, ka ar IIN ir apliekams tikai nodokļa maksātāja reālais, nevis šķietamais ienākums.

ST secināja, ka IIN likuma apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principu nodrošināšanu vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata. Tādēļ ST secināja, ka šis ierobežojums nesasniedz apstrīdēto normu leģitīmo mērķi un tās neatbilst Satversmei.