Gan pirms Covid-19 krīzes, gan jo īpaši pašlaik uzņēmumi savas saimnieciskās darbības nepārtrauktības nodrošināšanai piedāvā darbiniekiem bezmaksas ēdināšanu un transportu uz darba vietu un atpakaļ. Šajā rakstā – par šāda lēmuma iespējamām PVN sekām.
Plānojot nodrošināt darbiniekus ar bezmaksas transportu vai ēdināšanu, jāņem vērā PVN likuma normas, kas regulē priekšnodokļa atskaitīšanu un pašpatēriņa aplikšanu ar PVN.
Tiesības atskaitīt priekšnodokli par precēm un pakalpojumiem, kas saņemti apliekamu darījumu nodrošināšanai, izriet no PVN sistēmas pamatprincipa.1 Jāņem vērā arī priekšnodokļa atskaitīšanas ierobežojumi, kas noteikti PVN likuma 100. pantā un, jo īpaši, Ministru kabineta2 noteiktie ierobežojumi, kas liedz atskaitīt priekšnodokli par precēm un pakalpojumiem, kas saņemti darbinieku atpūtai, personiskajām vajadzībām (tostarp transporta pakalpojumi, degvielas iegāde un elektronisko sakaru pakalpojumi), ēdināšanai, veselības uzlabošanai un izklaides pasākumiem. Jāuzsver, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir neatņemama PVN sistēmas sastāvdaļa un principā tās nevar ierobežot. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“EST”) judikatūru jebkurš priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību ierobežojums ietekmē nodokļu slogu un jāpiemēro līdzīgi visās dalībvalstīs, turklāt atkāpes atļautas tikai PVN direktīvā tieši paredzētajos gadījumos. Direktīva noteic, ka priekšnodoklis par izdevumiem, kas nav cieši saistīti ar saimniecisko darbību, piemēram, par luksusa, izpriecu un izklaides izdevumiem, nav atskaitāms.
MK noteikumos ietvertajam aizliegumam atskaitīt priekšnodokli par ēdināšanas vai transporta izdevumiem būtībā ir deklaratīvs raksturs, jo katra situācija jāvērtē atkarībā no tā, vai bezatlīdzības pakalpojuma mērķis ir uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšana vai tomēr personisko vajadzību apmierināšana. Tātad ne visos gadījumos priekšnodoklis par darbinieku bezmaksas ēdināšanu vai transportu uz darbu un atpakaļ nav atskaitāms. EST atzinusi, ka izdevumi par izmitināšanu, pārtiku, viesu uzņemšanu un izklaidi var būt cieši saistīti ar uzņēmuma saimnieciskās darbības vajadzībām un gadījumos, kad pierādīts, ka šie izdevumi veido apliekamu darījumu izmaksas, tiem jārada tiesības atskaitīt priekšnodokli.3
Papildus normām, kas ļauj atskaitīt priekšnodokli, jāņem vērā tās, kas nosaka pašpatēriņa aplikšanu. Ar PVN jāapliek nodokļa maksātāja saimnieciskajā darbībā izmantojamo aktīvu daļas nodošana bez atlīdzības vai pakalpojumu sniegšana bez atlīdzības savām vai sava personāla privātajām vajadzībām vai aktīvu daļas izmantošana citiem mērķiem, nevis savas saimnieciskās darbības vajadzībām, ja priekšnodoklis par attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnībā vai daļēji atskaitīts. Normas mērķis ir nodrošināt vienlīdzību starp uzņēmuma darbiniekiem un jebkuru citu personu, kas gribētu saņemt šādu pakalpojumu un kurai būtu par to jāmaksā PVN. Tas, vai pakalpojumu sniegšana bez atlīdzības jāapliek ar PVN, ir atkarīgs no rīcības motīva: vai mērķis ir savu vai personāla privāto vajadzību apmierināšana (mērķis nav saimnieciska darbība) vai tomēr tas darīts saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
Skaidrs, ka darba devējs lielākoties nav atbildīgs par to, kā darbinieks plāno nokļūt no mājām līdz darba vietai un atpakaļ. Tomēr noteiktos apstākļos (piemēram, būvniecībā, uzkopšanas biznesā un dārzkopībā darba objekti var mainīties un darba vieta katrreiz var atrasties citā adresē, par ko darbinieks, stājoties darbā, pat nevarēja būt informēts) darba devēja centieni Covid-19 krīzes dēļ atturēt darbiniekus no pārvietošanās ar sabiedrisko transportu un citi iemesli uzņēmējam var radīt nepieciešamību nodrošināt darbiniekam transporta pakalpojumu. Personīgais labums, ko no šī pakalpojuma iegūst darbinieks, ir tikai pakārtots saimnieciskās darbības mērķim.
Tāpat darbinieka maltīte pusdienu pārtraukumā ir darbinieka izvēle un izmaksas, ja vien šāda darbinieka brīva izvēle nav stipri ierobežota. Pusdienu pārtraukuma garums, darba vietas atrašanās, darbs vakara un nakts maiņās, specifisks darba laiks, īsi darba pārtraukumi, darbinieku nespēja savlaicīgi atgriezties no pusdienām un citi faktori var radīt uzņēmējam apstākļus, kuros nodrošināt darbiniekam bezmaksas ēdināšanu darba vietā ir būtiski nepieciešams saimnieciskās darbības nepārtrauktības nodrošināšanai. Šādā gadījumā darbinieku personīgais labums nav primārs.
Tādējādi, lai gan vispārīgi vērtējot, transporta vai ēdināšanas pakalpojumu bezatlīdzības sniegšanas mērķis ir personāla privāto vajadzību nodrošināšana, noteiktos apstākļos risks, kāds saimnieciskas darbības veicējam rodas, atstājot lēmumu par transportu vai maltīti darbinieku ziņā, var būt kritiski svarīgs tā normālai saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Nenoliedzami, darbinieki no bezmaksas transporta vai maltītes gūst personīgu labumu, tomēr tas vērtējams kā pakārtots uzņēmuma vajadzībām un mērķiem. Šo viedokli apstiprina arī EST judikatūra – priekšnodokļa atskaitīšana nav ierobežojama, ja papildus tam labumam, ko no iegādātajām precēm un pakalpojumiem gūst uzņēmums, pastarpināti personīgu labumu gūst arī darbinieks.4
Līdz ar to darba devējam, kas savus darbiniekus regulāri vai atsevišķos gadījumos nodrošina vai plāno nodrošināt ar transportu vai ēdināšanu, jāspēj pamatot šādu lēmumu, lai nezaudētu tiesības atskaitīt priekšnodokli vai lai šādu bezatlīdzības pakalpojumu sniegšanu nenāktos aplikt ar PVN.
Turpmāk – par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa aspektiem.
___________________________________________
1 PVN likuma 92. pants.
2 2013. gada 3. janvāra MK noteikumu Nr. 17 “Pievienotās vērtības nodokļa likuma normu piemērošanas kārtība un atsevišķas prasības pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai un administrēšanai” 159. punkts.
3 EST 2000. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās C-177/99 un 181/99.
4 1997. gada EST spriedums lietā C-258/95 un 2008. gada 11. decembra ģenerāladvokāta secinājumi lietā C-371/07.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
