Attālinātais darbs rada risku darba devējam, ka darbinieki ne tikai strādā virsstundas, bet arī veic darbu nakts laikā. Šis risks var rasties tad, ja atbilstoši Darba likuma (DL) 148. panta pirmajai daļai darbinieks pats nosaka darba dienas sākumu un beigas, kā arī darba stundas.

 

Saskaņā ar DL 138. panta pirmo daļu nakts darbs ir ikviens darbs, ko veic nakts laikā vairāk nekā divas stundas. Ar nakts laiku saprotams laikposms no 22:00 līdz 6:00. Tādējādi par nakts darbu neuzskata darbu no 22:00 līdz 00:00, jo tas nepārsniedz divas stundas nakts laikā. Līdzīgi arī darbu no 4:00 līdz 6:00 neuzskata par nakts darbu, jo tas nepārsniedz DL noteiktās divas stundas nakts laikā.¹

 

DL 67. panta pirmā daļa nosaka, ka darbinieks, kas veic nakts darbu, saņem piemaksu ne mazāk kā 50% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – piemaksu ne mazāk kā 50% apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.

 

Ņemot vērā attālinātā darba elastīgumu, ir iespējams, ka darbinieks veiks darba pienākumus, piemēram, no 22:00 līdz 1:00, t.i., nakts laikā. Šādā gadījumā atbilstoši DL nosacījumiem par trim nakts darba stundām darbiniekam jāsaņem piemaksa ne mazāk kā 50% no stundas vai dienas algas likmes.

 

Atšķirībā no virsstundu darba, nakts darbam DL neparedz iepriekšējas rakstveida vienošanās noslēgšanu. Ja attālinātā darba veicējs veic nakts darbu, tad darba devējs nav tiesīgs aizbildināties, ka darba veikšana ar viņu netika iepriekš saskaņota, noslēdzot rakstveida vienošanos, un ka tāpēc darba devējam nerodas pienākums izmaksāt piemaksu pie darbinieka algas atbilstoši DL 67. vai 68. pantam.

 

Lai izvairītos no situācijas, kurā darba devējam rodas pienākums maksāt darbiniekam piemaksu par nakts darbu, attiecībā uz darba laiku darba līgumā ir ieteicams skaidri noteikt, ka attālinātā darba veicējs ir tiesīgs brīvi izvēlēties darba laika sākumu un beigas, taču darbinieks nav tiesīgs bez iepriekšējas rakstveida vienošanās ar darba devēju veikt nakts darbu no 00:00 līdz 4:00.

 

 

Atbilstoši DL 144. panta pirmajai daļai svētku dienās darbinieki netiek nodarbināti, tātad svētku dienas ir brīvdienas.

 

Tomēr, ņemot vērā nosacīto darbinieka iespēju pašam noteikt darba laiku, nevar izslēgt, ka attālinātā darba veicējs nolemj strādāt svētku dienā, tādēļ darba devējam var rasties pienākums veikt piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Tāpēc darba līgumā ieteicams norādīt, ka darbinieka tiesības pašam noteikt darba laiku tomēr nepiešķir tiesības strādāt svētku dienās.

 

Ja darba līgums tomēr neaizliedz darbu svētku dienās un darbinieks izmanto savas līgumā noteiktās tiesības, tad jāņem vērā, ka DL 144. panta otrā daļa nosaka, ka darbinieku atļauts nodarbināt svētku dienā, ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, piešķirot darbiniekam atpūtu citā nedēļas dienā vai izmaksājot atbilstošu atlīdzību. Proti, nepietiek, ka darbinieks patvaļīgi strādā svētku dienā, jāizvērtē, vai svētku dienā patiesi bija nepieciešamība nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, vai arī darbs svētkos bija darbinieka personīgā iniciatīva bez pietiekama pamatojuma. Ja darba devējs nav īpaši lūdzis darbinieku strādāt svētku dienā vai darba raksturs neliecina par ārkārtēju steidzamību, tad darba devējam ir pamats atteikt darbiniekam kompensēt darbu svētku dienās.

 

Attālinātā darba popularitāte tikai uzņem apgriezienus, tāpēc procesa gaitā radīsies vēl neskaitāmi jautājumi, un paies zināms laiks, līdz atbildes tiks iekļautas normatīvajā regulējumā vai analizētas tiesu praksē. Taču jau tagad darba devējam jārēķinās ar vairākiem problemātiskiem aspektiem darba laika kontrolē un jāapzinās, ka daudzus riskus un neskaidrības var atrisināt, sastādot precīzu un detalizētu darba līgumu attālinātā darba veicējiem.