No tiesību normām, kas regulē jautājumus par izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu, izriet, ka primāri par izpildes nodrošinājuma nepieciešamību VID lemj, sagaidot kontroles pasākuma rezultātus.

 

Īpašos apstākļos, kad VID konstatē, ka nodokļu maksātājs veic prettiesiskas darbības, lai izvairītos no nokavēto nodokļu maksājumu samaksas (piemēram, izved, atsavina vai slēpj savu mantu) vai kuru rezultātā varētu kļūt neiespējami izpildīt gala lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bezstrīda kārtībā, VID var piemērot nodrošinājuma līdzekļus arī pirms lēmuma pieņemšanas par pārbaudes rezultātiem. Augstākā tiesa ir norādījusi, ka VID amatpersonas var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu pirms audita lēmuma pieņemšanas vienīgi tad, ja vienlaikus pastāv visi tiesību normā paredzētie savstarpēji saistītie priekšnoteikumi:

2018. gada 28. jūlijā likumdevējs pieņēma grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām” un papildināja 26.¹ pantu ar 3.³ daļu. Šāds solis sperts, jo praksē bija apgrūtināta izpildes līdzekļu piemērošana pirms lēmuma par audita rezultātiem pieņemšanas, proti, uzzinot par audita veikšanu, nodokļu maksātājs mēdza atsavināt tam piederošos aktīvus. Jaunais regulējums paredz, ka gadījumā, ja, sagatavojot personas datu izvērtējumu nodokļu ieņēmumu risku jomā, VID būs konstatējis faktus, kas liecina par apliekamā objekta slēpšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, VID būs tiesības piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus vienlaikus, piemēram, ar lēmuma par audita veikšanu pieņemšanu. Tādējādi, saprotot VID grūtības savlaicīgi reaģēt uz nodokļu maksātāja iespējamām prettiesiskām darbībām, likumdevējs ir paredzējis paplašināt VID tiesības piemērot izpildes nodrošinājuma līdzekļus. Vienlaikus grozījumi nenozīmē, ka piešķirtās tiesības būtu izlietojamas nesaprātīgi un formāli.

 

 

Diemžēl prakse rāda, ka VID ir tendēts piemērot nodrošinājuma līdzekļus bez īpašas vajadzības un pamatojuma.

 

Tiesību normas, kas regulē jautājumus par izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu, dod VID tiesības, nevis uzliek pienākumu jebkurā gadījumā piemērot nodrošinājuma līdzekļus. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams iemesls, lai VID izlemtu ierobežot nodokļu maksātāja tiesības. Tātad VID rīcībā jābūt konkrētiem faktiem par to, ka nodokļu maksātājs slēpj apliekamo objektu vai izvairās no nodokļu maksāšanas (ja reiz tiesību norma paredz, ka tiem faktiem jābūt konstatētiem). Savukārt lēmumā par izpildes nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu jābūt atspoguļotam šo faktu izvērtējumam. Protams, stadijā, kad VID auditoru izmeklēšana tik tikko sākusies, nav sagaidāms, ka faktu izvērtējums būs plašs un izvērsts.

 

Taču pats galvenais, ka normas mērķis ir nodrošināt nākotnē pieņemtā VID lēmuma izpildi, tādējādi lēmumā par nodrošinājuma līdzekļu piemērošanu jābūt pārliecinošai argumentācijai, kādā veidā konstatētie fakti varētu ietekmēt VID lēmuma izpildi. Tieši šādas argumentācijas neesība ir VID lēmumu būtiskais trūkums. Piemēram, ja nodokļu maksātājam piederošas mantas vērtība vairākkārt pārsniedz provizoriski aprēķinātā papildu nodokļa apmēru, pat gadījumā, ja pārbaudes rezultātā būs papildu uzrēķins, VID lēmuma izpilde (bez īpašu apstākļu konstatēšanas) netiks apdraudēta. Šeit jānorāda, ka nav pamatots VID apgalvojums, ka likumdevējs jau esot izvērtējis un atzinis, ka likuma “Par nodokļiem un nodevām” 26.¹ panta 3.³ daļā noteikto priekšnoteikumu iestāšanās (konstatēti fakti, kas liecina par apliekamā objekta slēpšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas) pati par sevi liecina, ka pastāv pamats uzskatīt, ka nodokļu maksātājs varētu veikt darbības, kas radītu šķēršļus nodokļu maksājumu atgūšanai. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar izpildes nodrošinājuma līdzekļu institūta mērķi un jēgu.