Irēna Arbidāne

Direktore nodokļu konsultāciju nodaļā, personāla un organizāciju pārveides pakalpojumu vadītāja Baltijā, PwC Latvija

Covid-19 pandēmijas seku mazināšanai valstu atbildīgās iestādes 2020. un 2021. gadā ieviesa īpaši stingrus ierobežojumus, tostarp ceļošanas ierobežojumus. Šo izceļošanas un ieceļošanas ierobežojumu dēļ daudzi cilvēki uzturējās Latvijā vai kādā citā valstī piespiedu kārtā. Veicot darba pienākumus Latvijā, aktuāli kļūst nodokļu piemērošanas aspekti. Šajā rakstā – par nodokļu rezidences noteikšanu Covid-19 ietekmē atbilstoši Latvijas likumvidei.

Problēma 

Ņemot vērā ieilgušo pandēmiju un tās seku mazināšanai noteiktos ceļošanas ierobežojumus, ir radušās situācijas, kurās fiziskas personas, kas normālos apstākļos uzturas citā valstī, šobrīd atrodas Latvijā, tostarp veic darba pienākumus ārvalsts darba devēja labā attālināti. Šādi apstākļi rada risku, ka ārvalstu uzņēmumiem Latvijā radīsies pastāvīgā pārstāvniecība un pienākums reģistrēties personāla nodokļu maksāšanas vajadzībām. Tas var notikt, neskatoties uz to, ka normālos apstākļos darbinieki Latvijā neuzturētos un darba devējs tos nav norīkojis veikt darba pienākumus Latvijā. Ārkārtējās situācijas ietekmē var arī mainīties personas nodokļu rezidences valsts, ja tā Latvijā atrodas ilgāk nekā 183 dienas jebkurā 12 mēnešu periodā.

Latvijas likumvides analīze

Saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām” par nodokļu rezidentu Latvijā var uzskatīt personu, kas atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:

1. personai Latvijā ir reģistrēta (deklarēta) dzīvesvieta;
2. persona Latvijā uzturas 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā;
3. persona ir Latvijas pilsonis, ko ārvalstī nodarbina Latvijas Republikas valdība.

Tātad persona, kura Covid-19 ierobežojumu dēļ nevar izbraukt, kļūst par Latvijas nodokļu rezidentu, ja uzturēšanās Latvijā sasniegs vai pārsniegs 183 dienas jebkurā 12 mēnešu periodā (piemēram, no marta līdz martam).

Nodokļu administrācijas viedoklis

Lai arī Valsts ieņēmumu dienests un Finanšu ministrija publiski nav pauduši nostāju izņēmumu piemērošanā rezidences noteikumos saistībā ar Covid-19 krīzi, PwC ir saņēmis viedokli, ka nodokļu administrācija pieļauj iespēju noteikt atsevišķus īpašus izņēmumus.

Nodokļu administrācija savā atbildē PwC norāda, ka “attiecībā uz dienām, kuras būtu vai nebūtu ieskaitāmas 183 dienu periodā fiziskās personas uzturēšanās Latvijā perioda noteikšanai, praksē katrs konkrētais gadījums ir vērtējams atsevišķi.

Gadījumos, kad persona var demonstrēt pamatotu sākotnējo nodomu savu darbību veikt, nodrošinot, ka viņa klātbūtnes ilgums nepārsniegs noteikto laika periodu, bet to ir nācies pagarināt ārēju apstākļu (pandēmijas ierobežošanas nolūkā noteikto ceļošanas un cita veida ierobežojumu veidā) dēļ, laika posmi, par kādiem noteikto ierobežojumu dēļ ir nācies pagarināt uzturēšanās vai darbības periodus Latvijā, nebūtu ņemami vērā, nosakot klātbūtni saskaņā ar normatīvo aktu vispārīgajiem noteikumiem.”

Tātad Covid-19 noteikto ceļošanas ierobežojumu laika posms vai posmi nav ņemami vērā, lai noteiktu personas rezidenci, un persona, uzturoties Latvijā ilgāk nekā 183 dienas 12 mēnešu periodā, var arī nekļūt par Latvijas nodokļu rezidentu saskaņā ar Latvijas likumvidi.

Līdz ar to, vērtējot personas rezidenci pēc Latvijas normatīvajiem aktiem, lai netiktu noteikts, ka nodokļu rezidences valsts ir Latvija, būtu jāpierāda, ka izbraukšana uz personas ierasto mītnes zemi (rezidences valsti) nav notikusi objektīvu apstākļu dēļ.

Jebkuru no minētajiem gadījumiem iesakām saskaņot ar nodokļu administrāciju.