Ja nerezidents (ārvalsts komersants) vēlas uzsākt darbību Latvijā, viens no aktuāliem jautājumiem, kas varētu rasties – vai dibināt meitas sabiedrību vai arī atvērt filiāli jeb pastāvīgo pārstāvniecību (“PP”). Lai atbildētu uz šo jautājumu, ārvalsts investoram jāizvērtē dažādi juridiskie, administratīvie un nodokļu aspekti. Šajā rakstā – par peļņas attiecināšanu uz PP, jo šis aspekts varētu spēlēt noteicošu lomu lēmuma pieņemšanā.
Starptautiskās prasības
Varētu šķist, ka reģistrēt PP ir vieglāk gan no juridiskā viedokļa, gan administratīvā sloga ziņā. Turklāt investori, kas jau aktīvi darbojas, atverot filiāles daudzās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (“ESAO”) valstīs, ir pieraduši, ka saskaņā ar ESAO paraugkonvenciju par nodokļu uzlikšanu ienākumam un kapitālam, kā arī ESAO apstiprināto pieeju (Authorised OECD Approach) filiāli peļņas attiecināšanas vajadzībām uzskata par atsevišķu uzņēmumu, tāpēc transfertcenu noteikumi filiālēm un meitas sabiedrībām parasti neatšķiras.
Saskaņā ar ESAO apstiprināto pieeju, lai attiecinātu ieņēmumus, izmaksas un peļņu uz PP, jāvērtē tās veiktās funkcijas, uzņemtie riski un izmantotie aktīvi, kā arī jāattiecina tāds peļņas daudzums, kādu PP būtu saņēmusi, ja tā darbotos kā atsevišķs neatkarīgs uzņēmums. Turklāt ar 2010. gadu ESAO paraugkonvencijas komentāri skaidro, ka peļņas attiecināšanas vajadzībām jebkuras darbības starp PP un ārvalsts komersantu (“galveno uzņēmumu”) uzskata par darījumiem starp atsevišķiem uzņēmumiem, kuru atlīdzība nosakāma atbilstoši tirgus cenas principam.
Ņemot vērā minēto, varētu secināt, ka transfertcenu skatījumā PP jeb filiāles darbība neatšķiras no meitas sabiedrības darbības, tāpēc lēmums dibināt meitas sabiedrību vai atvērt filiāli jāpieņem, balstoties uz citiem juridiskiem un administratīviem aspektiem.
Tomēr peļņas attiecināšana uz Latvijā reģistrēto PP nepavisam nav tik vienkārša.
Latvijas atruna
Vērtējot mehānismus peļņas attiecināšanai uz nerezidenta PP un tās ar uzņēmumu ienākuma nodokli (“UIN”) apliekamo bāzi, jāņem vērā gan Latvijas normatīvie akti par UIN piemērošanu, gan tāds svarīgs fakts, ka Latvija 2010. gada paraugkonvencijā ir noteikusi atrunu attiecībā uz 7. pantu (ar ESAO komentāriem), kurš nosaka principus peļņas attiecināšanai uz Latvijā reģistrētajām PP.
Tas nozīmē, ka Latvija ir atteikusies piemērot 7. panta interpretācijas izmaiņas, kas notikušas ar 2010. gadu, un piemēro 2008. gada paraugkonvencijas pieeju peļņas attiecināšanai uz visu to valstu PP, ar kurām Latvijai ir spēkā konvencija par ienākuma un kapitāla nodokļu dubultās uzlikšanas un nemaksāšanas novēršanu. Šī atruna pārsvarā skar tikai noteiktus darījumus starp galveno uzņēmumu un PP Latvijā, kuri bieži vien veido būtisku PP darbības daļu.
Peļņas attiecināšanas pieejas maiņa
Tā kā PP parasti veidojas, paplašinot komersanta darbību citā valstī, galvenais uzņēmums aktīvi piedalās PP saimnieciskajā darbībā un atbalsta to, sākot ar kopējas vadības un darbības stratēģijas izveidi un beidzot ar administratīvo funkciju veikšanu (piemēram, grāmatvedības kārtošana, personāla jautājumu risināšana, juridisko dokumentu sagatavošana un izskatīšana). Iespējams, galvenajam uzņēmumam jāfinansē filiāles darbība ar aizdevumiem un jāļauj tai izmantot savus nemateriālos aktīvus, piemēram, preču zīmes un patentus. Pamatojoties uz ESAO apstiprināto pieeju un tirgus cenas principu, galvenajam uzņēmumam būtu jāsaņem tirgus līmeņa atlīdzība par katru filiāles labā veikto funkciju, uzņemto risku un izmantoto aktīvu. Šeit arī slēpjas atšķirība starp paraugkonvencijas 7. panta interpretāciju pirms 2010. gada un vēlāk.
Savos 2008. gada komentāros ESAO skaidri noteica, ka galvenais uzņēmums drīkst attiecināt uz PP tikai izmaksas, kas tam rodas filiāles labā, nepiemērojot tām peļņas elementu. Proti, ja vadības vai citu pakalpojumu ietvaros galvenais uzņēmums attiecinās uz PP izmaksas ar uzcenojumu, finansēšanas darījuma ietvaros piemēros aizdevuma procentus, ja vien tie nav galvenā uzņēmuma izdevumi trešajai personai, kuras sedz PP, un par nemateriālā aktīva izmantošanu pieprasīs no PP licences maksu, tad gan uzcenojums, gan procenti, gan licences maksa nebūs atskaitāmi no PP apliekamā ienākuma.
Turpretī ar 2010. gadu ESAO atļauj noteiktos darījumos starp galveno uzņēmumu un PP piemērot tirgus cenas principu, kas paredz galvenā uzņēmuma tiesības darījuma cenā iekļaut peļņas elementu.
Latvijā spēkā esošās normatīvo aktu prasības
Latvijas normatīvie akti par PP peļņas aplikšanu ar UIN ir vēl tālāk no 2010. gada ESAO interpretācijas. Proti,
MK noteikumi Nr. 677 attiecībā uz PP ar UIN apliekamo bāzi nosaka, ka visiem ienākumiem, ko galvenais uzņēmums taksācijas periodā izņēmis no PP, jāpiemēro UIN ar šādiem izņēmumiem:
- PP maksājumi, kas sedz galvenā uzņēmuma darījumos ar citām personām – rezidentiem vai nerezidentiem – faktiski izmaksāto izdevumu vai to daļas summu, kas tieši saistīta ar PP saimniecisko darbību;
- PP galvenajam uzņēmumam samaksātā atlīdzība par piegādātām precēm;
- summa, kas nepārsniedz 10% no minētajiem galvenā uzņēmuma trešo pušu izdevumiem, kas saistīti ar PP saimniecisko darbību, un no minētās atlīdzības par piegādātām precēm, ja PP rīcībā ir galvenā uzņēmuma izsniegts rakstisks (papīra vai elektronisks) apstiprinājums, ka maksājumi nepieciešami tādu galvenā uzņēmuma vispārīgo administratīvo un operatīvo izdevumu segšanai, kas tieši saistīti ar PP saimniecisko darbību un nav iekļauti šo preču pašizmaksā.
Tātad Latvijas normatīvie akti ne tikai neļauj peļņas nolūkā piemērot uzcenojumu galvenā uzņēmuma izmaksām, attiecinot tās uz PP Latvijā, bet arī ierobežo galvenā uzņēmuma tiesības attiecināt savus vispārīgos administratīvos un operatīvos izdevumus līdz 10% slieksnim.
Secinājums
Ja ārvalsts investors uzskata, ka galvenais uzņēmums rada augstu pievienoto vērtību PP darbībā un vēlas par to saņemt atbilstošu atlīdzību, kas ietver uzcenojumu, ir vērts apsvērt iespēju nevis atvērt filiāli, bet gan dibināt meitas sabiedrību, jo mātes sabiedrības darījumiem ar meitas sabiedrību Latvijā jāpiemēro tirgus cenas princips.
