Eiropas Komisijas PVN komiteja periodiski publicē savu viedokli par dalībvalstu iesniegtajiem jautājumiem. Kaut arī PVN komitejas viedoklim ir tikai konsultatīvs raksturs, jo tai nav deleģētas tiesības sniegt ES tiesību normu interpretāciju, ir vērts šajā viedoklī ieklausīties. Šajā rakstā – par PVN komitejas vadlīnijām attiecībā uz klienta statusa identifikāciju un PVN reģistrācijas numura nozīmi, it īpaši nosakot pakalpojuma sniegšanas vietu (“PSV”).
Klienta identificēšana un PSV
Būtisks faktors PSV noteikšanā ir pareizi identificēt klientu – pakalpojuma saņēmēju.
Atbilstoši vispārīgajām PSV normām, kas izriet no PVN direktīvas
1 44. un 45. panta un PVN likuma 19. panta, ja pakalpojumu saņem nodokļa maksātājs, tad PSV ir saņēmēja atrašanās vieta. Turpretī, sniedzot pakalpojumu personai, kas nav nodokļa maksātājs, PSV ir sniedzēja atrašanās vieta. Saņēmēja statusam ir izšķiroša nozīme, nosakot PSV elektroniski sniegtiem pakalpojumiem (un vairākiem citiem pakalpojumiem).
Klienta identificēšanas kārtību nosaka Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011 (17. un 18. pants). Atbilstoši 17. pantam PSV ir atkarīga no tā, vai pakalpojuma saņēmējs ir nodokļa maksātājs, savukārt pakalpojuma saņēmēja statusu nosaka saskaņā ar direktīvas 9.–13. pantu un 43. pantu.
Direktīvas 9.–13. pantā ietvertais nodokļa maksātāja jēdziens ir samērā plašs un koncentrējas uz nodokļa maksātāja darbību. Proti, par nodokļa maksātāju uzskata personu, kura patstāvīgi jebkurā vietā veic saimniecisku darbību neatkarīgi no tās mērķa vai rezultāta.
PVN komiteja uzsver, ka PVN numurs viens pats nepierāda, ka persona ir nodokļa maksātājs; arī šāda numura trūkums automātiski nenozīmē, ka persona nav nodokļa maksātājs. Tātad šis faktors nemaina personas statusu.
Tomēr PVN numurs ir būtisks pierādījums, ka persona ir nodokļa maksātājs (regulas 18. un 19. pants), it īpaši nosakot PSV. Komiteja norāda, ka PVN numurs (pakalpojuma sniedzējs spēj pierādīt, ka ir pārbaudījis pakalpojuma saņēmēja PVN numura esību un īstumu) faktiski ir vissvarīgākais pierādījums, ko piegādātājs var iegūt, lai pareizi identificētu sava klienta statusu. Turklāt komiteja uzskata, ka pakalpojuma sniedzējam nav pienākuma uzskatīt par nodokļa maksātāju personu, kura pakalpojuma saņemšanai nav uzrādījusi savu PVN numuru.
Riski
Kaut arī nepastāv obligāta prasība saņemt PVN numuru no klienta, lai PSV pārietu uz pakalpojuma saņēmēju, tā sniedzējam ir jāiegūst ļoti spēcīgi pierādījumi, lai pakalpojuma saņēmēju šādā gadījumā uzskatītu par nodokļa maksātāju.
Jāuzskata, ka pakalpojuma sniedzējs rīkojies labticīgi, ja tas iespēju robežās ir ieguvis klienta identitātes pierādījumus. Ja klients nav uzrādījis PVN numuru vai nav pietiekami sadarbojies, lai pierādītu savu statusu, labticīga pakalpojuma sniedzēja rīcība paredz, ka tas iekasē no klienta PVN (PSV nepāriet uz pakalpojuma saņēmēju).
Jāņem vērā, ka pakalpojuma saņēmējs, kurš atbilstoši savai patstāvīgajai saimnieciskajai darbībai ir nodokļa maksātājs, bet nav uzrādījis savu PVN numuru pakalpojuma sniedzējam (vai arī pretēji likumam nav reģistrējies), tādējādi samaksājot PVN pakalpojuma sniedzēja valstī, nebūs atbrīvots no pienākuma pakalpojuma saņēmēja valstī samaksāt PVN, ko uzliks šīs valsts nodokļu administrācija, jo PSV nav mainījusies. Darījuma puses, savstarpēji sadarbojoties un sniedzot pietiekamus pierādījumus, ka PVN ir samaksāts pakalpojuma saņēmēja valstī, varēs veikt korekcijas.
_________________________________
1 Padomes 2006. gada 28. novembra direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu
