Gan iepriekšējais PVN likums, kas zaudējis spēku ar 2013. gada 1. janvāri, gan spēkā esošais PVN likums paredz nomaksas pirkuma (līzinga) darījumu uzskatīt par preču piegādes darījumu. Turklāt, lai darījumu uzskatītu par nomaksas pirkuma (līzinga) darījumu, ir būtiski konstatēt, ka līzinga devējs un ņēmējs ir vienojušies, ka prece pāries līzinga ņēmēja īpašumā, ja tas veiks visus līgumā noteiktos maksājumus. Šī pazīme atšķir līzingu no lietu nomas, jo saskaņā ar Civillikuma 2112. pantu noma ir līgums, ar ko viens līdzējs piešķir vai apsola otram kādas lietas lietošanu par nomas maksu.

 

Līzinga darījumā ar lietotu mantu var piemērot īpašo PVN režīmu lietotām mantām, proti, aplikt tikai starpību starp preces iegādes un pārdošanas vērtību.

 

Ja līzinga līguma nosacījumi netiek izpildīti, kā tas bija konkrētajā lietā, tad prece nenonāk līzinga ņēmēja īpašumā. VID ieskatā, pastāvot šādai situācijai, kad preču piegāde faktiski nav notikusi, piegādes darījums bija jāpārkvalificē par nomas pakalpojumu, it īpaši tā iemesla dēļ, ka PVN, kas maksājams par nomas pakalpojumu būtu lielāks (apliekami visi nomas līgumā noteiktie maksājumi) nekā tas, kas samaksāts par līzinga darījumu, kam piemērota īpašā PVN kārtība lietotām mantām. VID norādījis, ka šāda kārtība saskaņā ar normatīvo regulējumu piemērojama nomaksas pirkuma darījumos ar lietotu nekustamo īpašumu (NĪ), tādēļ tāds pats princips jāievēro arī tad, ja izbeidz līzinga līgumu par lietotu auto.

 

Senāts norāda, ka saskaņā ar 2006. gada 14. novembra MK noteikumu Nr. 933 161. punktu (zaudējis spēku ar 2013. gada 1. janvāri), ja līzinga līgumu izbeidz pirms tajā noteiktā termiņa, tad līzinga devējs ņēmējam izraksta kredītrēķinu par nesamaksāto līzinga objekta daļu. Tātad tiesību normā ir skaidri noteikts, kā šādā gadījumā jārīkojas līzinga devējam. No PVN likuma vai MK noteikumu Nr. 933 normām neizriet tieša prasība, izbeidzot līzinga līgumu par lietotu auto pirms termiņa, izrakstīt rēķinu par nomas pakalpojumu.

 

Izvērtējot šo lietu, Senāts vērš uzmanību uz tiesiskās noteiktības principu, kurš, pirmkārt, paredz, ka tiesību normām jābūt skaidrām un precīzām un, otrkārt, ka personām jābūt iespējai paredzēt to piemērošanu. Šis princips ir nostiprināts Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūrā¹ un ir īpaši svarīgs tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var ietvert finansiālas izmaksas, lai ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tām uzlikto pienākumu apmēru. Tādējādi nodokļu maksātājiem jāzina savu nodokļu saistību apmērs pirms darījuma noslēgšanas.²

 

Senāts jau iepriekš ir uzsvēris, ka nodokļu jomā, it īpaši, paredzot atbildību par nodokļu samaksas pārkāpumiem, likumam jābūt pietiekami skaidram.³

 

Senāts piekrīt nodokļa maksātājam, ka iepriekšējā PVN likuma 10. panta ceturtās daļas 8. punkta norma (pašreizējā PVN likuma 32. panta septītā daļa), kura nosaka, ja nomaksas pirkuma līgums noslēgts par lietota NĪ piegādi, bet līguma nosacījumi netiek izpildīti un tādēļ objekts paliek piegādātāja īpašumā, PVN piemērojams kā nomas pakalpojumam un attiecināms uz visiem iepriekš veiktajiem nomaksas pirkuma maksājumiem (izņemot kredītprocentus), attiecas tikai uz lietota NĪ nomaksas pirkuma līgumiem. Tātad tikai NĪ nomaksas pirkuma līguma nosacījumu neizpildes gadījumā, ja objekts paliek piegādātāja īpašumā, PVN piemērojams kā nomas pakalpojumam attiecībā uz iepriekš veiktajiem maksājumiem, un piegādātājam jāizraksta rēķins par nomas pakalpojumu.

 

Tā kā iepriekšējā PVN likuma 10. panta ceturtās daļas 8. punkta regulējumā, kurš attiecas tieši uz darījumiem ar NĪ, nav konstatējams vispārīgs princips, kas būtu piemērojams arī citos gadījumos, Senāts uzskata, ka lietota auto līzinga devējam šis darījums nav jāpārkvalificē un nav jāizraksta rēķins par nomas pakalpojumu.

_____________________________________