Veicot transfertcenu analīzi finanšu darījumiem, pirms procentu likmes noteikšanas jāizvērtē aizņēmēja kredītspēja. Proti, lai novērtētu ar iekšgrupas finanšu darījumu saistīto risku un noteiktu tirgus cenu principam atbilstošu procentu likmi par kredītriska uzņemšanos, aizdevējam jāizvērtē gan aizņēmēja saistību neizpildes varbūtība, t.i., kredītspēja, gan izredzes aizdevumu atgūt. Šajā rakstā – par kredītreitinga modeli, ko nereti izstrādā starptautiskās uzņēmumu grupas, lai noteiktu atsevišķu vienību kredītspēju.
Ja aizņēmējam nav publiski pieejams neatkarīgas kredītreitinga aģentūras noteikts kredītreitings, tad, lai noteiktu kredītspēju, var izmantot komerciāli pieejamus kredītreitinga noteikšanas rīkus un metodoloģijas, ko piedāvā kredītreitingu aģentūras un finanšu pakalpojumu sniedzēji. Pamatojoties uz publiski pieejamām metodoloģijām, var izstrādāt uzņēmumu kredītreitinga modeli, kas ir noderīgs rīks, lai pareizi noteiktu cenu saistīto pušu darījumu ietvaros.
Praksē visbiežāk izmanto Moody’s publicētās kredītreitingu metodoloģijas, jo tās satur kredītreitinga noteikšanas detalizētu aprakstu un soļus un ir pieejamas Moody’s interneta vietnē bez maksas.
Publiski pieejamās kredītreitinga metodoloģijas galvenokārt balstās uz finanšu pārskatos norādīto informāciju (kvantitatīvie kritēriji), taču papildus bieži vērtē arī kvalitatīvos kritērijus. Turklāt katru kvalitatīvo un kvantitatīvo reitinga kritēriju veido īpaši apakšfaktori, kurus izmanto, lai kvantitatīvi novērtētu galvenos reitinga kritērijus un uz to pamata aprēķinātu atsevišķas vienības kredītspēju.
Kvantitatīvā riska analīze
Kvantitatīvā riska analīze ir balstīta uz aizņēmēja finanšu datiem. Tās mērķis ir novērtēt uzņēmuma finanšu stāvokli un aplūkot bilances, peļņas vai zaudējumu aprēķina un naudas plūsmas pārskata posteņus, piešķirot katra kredītreitinga kritērija apakšfaktoram punktu skaitu, ko ņem vērā, nosakot aizņēmēja kredītspēju. Praksē biežāk izmantotie kvantitatīvie rādītāji ir aizņēmēja apgrozījums, rentabilitāte (pamatdarbības peļņas norma) un finanšu elastības rādītāji, piemēram, kopējās saistības pret peļņu pirms procentiem, nodokļiem, amortizācijas un nolietojuma.
Pirms kredītreitinga noteikšanas jāizvērtē, kādi dati ir pieejami un var tikt izmantoti aprēķinā. Kredītreitingu var aprēķināt, izmantojot aizņēmēja (1) vēsturiskos finanšu rezultātus par iepriekšējo pārskata gadu vai (2) prognozētos finanšu rezultātus par tekošo vai nākamo pārskata gadu.
Nosakot aizņēmēja iespējas atmaksāt saņemtos līdzekļus, ir svarīgi novērtēt tā nākotnes finanšu izredzes. Vēlamies uzsvērt, ka vēsturiskie finanšu dati neatspoguļo to, kā mainīsies aizņēmēja finanšu stāvoklis, tostarp naudas plūsmas, pēc jaunā finansējuma saņemšanas un izlietošanas. Procentu izdevumiem, kas aprēķināti par izsniegtu aizdevumu, vajadzētu ietekmēt aizņēmēja finanšu stāvokli, līdz ar to vēlams jauno finanšu darījumu iekļaut aprēķinos, lai labāk novērtētu aizņēmēja kredītspēju, tiklīdz tiek piešķirts jauns aizdevums.
Iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ prognozēto finanšu datu izmantošana nodrošina lielāku precizitāti, tāpēc kredītreitinga analīzei tiek rekomendēts izmantot prognozētos finanšu datus. Iepriekšējā pārskata gada datus vēlams izmantot situācijās, kad prognozes par tekošo vai nākamo pārskata gadu nav pieejamas vai nav uzticami nosakāmas, piemēram, neprognozējamu tirgus apstākļu vai preču/pakalpojuma pieprasījuma dēļ.
Kvalitatīvā riska analīze
Kvalitatīvā analīze balstās uz atsevišķas vienības dažādu biznesu procesu subjektīvu novērtējumu. Subjektīvā novērtējuma rezultāts var mainīties atkarībā no personas vai personām, kas veic analīzi, un no intervētajām personām. Reitinga aģentūras, piemēram, Standard & Poor’s un Moody’s, veic kvalitatīvo analīzi, intervējot uzņēmuma vadību un būtiskos darbiniekus. Šo interviju rezultātā tiek veikta stipro un vājo pušu, kā arī iespēju un draudu analīze, kas ļauj novērtēt organizācijas stratēģisko virzību un spēju pielāgoties mainīgā vidē.
Līdzīgi tiek veikta kvalitatīvā analīze, par pamatu ņemot arī publiski pieejamās metodoloģijas, kur aizņēmēja vadība un būtiskie darbinieki izvērtē biznesa procesus un sniedz atbildes uz dažādiem jautājumiem. Piemēram, viens no biežāk izmantotajiem kvalitatīvās analīzes apakšfaktora kritērijiem ir pieprasījuma apakšfaktors, kurš ietver vairākus jautājumus par preces vai pakalpojuma nepieciešamību, tostarp pieprasījuma stabilitāti, preču/pakalpojumu piedāvājuma daudzveidību un preču/pakalpojuma nozīmīgumu klientiem. Kredītreitinga modelī, nosakot aizņēmējam atbilstošāko pakalpojuma pieprasījuma raksturojumu, tiks piemērots konkrēts apakšfaktora kredītreitings, kas tiks ņemts vērā, nosakot aizņēmēja kopējo kredītreitingu. Citi biežāk izmantotie apakšfaktori kvalitatīvajā analīzē ir aizņēmēja finanšu politika un konkurētspējas profils.
Kredītreitinga modelis galvenokārt novērš liekas diskusijas grupas uzņēmumu starpā, ja to izmanto un iekļauj grupas kopējā transfertcenu politikā. Turklāt šis modelis ļauj automatizēt un tādējādi mazināt kļūdu iespējamību grupas piemērotajās transfertcenās, kā arī atvieglot administratīvo un finanšu slogu, sagatavojot transfertcenu dokumentāciju.
Un visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi – kredītreitinga modelis balstās uz tirgus praksi. Tas nodrošina noteikto transfertcenu atbilstību gan tirgus cenu principam, gan rekomendācijām, kas iekļautas ESAO 2017. gada jūlija “Transfertcenu noteikšanas vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem un nodokļu administrācijām.”
Modeļa izveide nodrošina tā izpildi reāllaikā, tātad bieža mainīgo procentlikmju atjaunināšana grupas uzņēmumu starpā ir iespējama bez pārmērīga resursu patēriņa. Ja jums ir vēlme detalizētāk pārrunāt kredītreitinga modeļa iespējas vai nepieciešams atbalsts transfertcenu risku analīzē un/vai politikas izstrādē, aicinām sazināties ar PwC transfertcenu komandu.
Ja Jums ir kāds komentārs par šo rakstu, lūdzu, iesūtiet to šeit lv_mindlink@pwc.com
Uzdot jautājumu
