Turpinot iepriekš uzsākto tēmu, aplūkosim izmaksu ieguldījuma vienošanās (cost contribution arrangement jeb CCA) koncepcijas priekšrocības, transfertcenas atbilstības tirgus cenai vērtēšanu un to, vai un kā šo koncepciju praktizē Latvijā, un vai tās esību pieļauj nodokļu administrācija. Šajā rakstā – par CCA izmantošanu gadījumos, kas saistīti ar nemateriālā īpašuma (“NĪ”) izveidi un attīstīšanu.
Kas ir CCA?
Praksē starptautiskas uzņēmumu grupas (“SUG”) uzņēmumi iesaistās kopprojektā, slēdzot CCA, veido un attīsta NĪ, lai kļūtu par tā gala lietotājiem – labuma guvējiem, un atbilstoši sagaidāmajam ieguvumam – labuma daļai – piešķir līdzekļus (veic ieguldījumus), sadala veicamās funkcijas – projekta īstenošanai patērētos līdzekļus (izdevumus, nepiemērojot uzcenojumu) un riskus.
CCA var izmantot arī jebkuram SUG kopprojektam, lai sadalītu izdevumus un riskus, piemēram, SUG var apvienot resursus, lai saņemtu centralizētus mārketinga, juridiskos, grāmatvedības, IT un citus pakalpojumus, kas nerada NĪ.
CCA koncepcijas priekšrocības
SUG lēmumu izmantot CCA var pamatot ar vairākiem būtiskiem iemesliem, piemēram:
- dalībnieku kopējās zinātības (know-how) un pieredzes izmantošana;
- funkciju dublēšanās samazināšana;
- darbības efektivitātes palielināšana;
- finanšu rezultātu uzlabošana;
- ievērojamas administratīvas priekšrocības;
- sinerģija – apjomradīti ietaupījumi;
- NĪ izmantošanas maksājumu (royalty) riska mazināšana.
CCA ietvaros SUG var vienoties par prasmju dažādu sadali vai apvienošanu kopfondā. Piemēram, CCA dalībnieki var nolemt, ka darbības, kas saistītas ar IT, veiks dalībnieks lētāku izmaksu valstī, kuram jau izveidojusies vēsture kā starptautiskam līderim IT jomā. Šajā gadījumā centralizētas IT aktivitātes nodrošinās CCA dalībniekiem piekļuvi augstas kvalitātes IT risinājumiem un vienošanās rezultātā tiks ietaupīti izdevumi.
CCA noteiktās cenas atbilstības vērtēšana
Neatkarīgi uzņēmumi noslēdz CCA, lai savstarpēji sadalītu izdevumus un risku gadījumos, kad pastāv kopīga vajadzība, no kuras dalībnieki var savstarpēji gūt labumu, piemēram, sadalīt ar noteiktu tehnoloģiju izpēti saistīto risku, lai samazinātu potenciālos finanšu zaudējumus.
Katrs CCA dalībnieks sedz savu daļu no izmaksām par piekļuvi izstrādātajam NĪ. Izmaksu sadalījums ir atkarīgs no iemaksām un paredzamajiem ieguvumiem, kuru novērtēšana balstās uz pieņēmumiem un CCA dalībnieku subjektīvu vērtējumu. CCA cenas (vērtības) pamatošanai nav jāizmanto speciālās komerciālās datubāzes, jo CCA gadījumā tirgus cenas tiek aizstātas ar ieguldījumiem. Lai CCA līgumā noteiktās ieguldījuma daļas vērtība atbilstu nesaistītu pušu darījuma principam, dalībnieka ieguldījumiem jābūt tik lieliem, cik neatkarīgs uzņēmums būtu piekritis ieguldīt salīdzināmos apstākļos, ja tam tiktu nodrošināti ieguvumi, kurus tas pamatoti sagaidītu no CCA.
Līdz ar to ir svarīgi veikt novērtēšanas procesu, kura ietvaros tiek konstatēti visi dalībnieku ieguldījumi CCA, tostarp aktīvi un pakalpojumi, kurus izmanto CCA. Lai noteiktu CCA dalībnieku relatīvos ieguldījumus, jākonkretizē un jāapkopo informācija par visu dalībnieku izmaksu veidiem, kas saistīti ar noteiktu funkciju veikšanu un kas tiks iekļauti izmaksu bāzē, kā arī par paredzamajiem izmaksu apjomiem, kas radīsies, veicot CCA ietvertās aktivitātes. Šie ieguldījumi tālāk jāsadala starp labuma guvējiem atbilstoši katra sagaidāmajam proporcionālajam ieguvumam atbilstoši konkrētu funkciju (personāla vadības, grāmatvedības, IT, utt.) nodrošināšanai patērētajiem līdzekļiem (izmaksām nepieskaitot uzcenojumu).
CCA jāparedz arī jebkāda veida noteikumi attiecībā uz izmaksu koriģēšanu, ja tiktu secināts, ka kādam no CCA dalībniekiem ir radušās lielākas izmaksas, kuras nepieciešams kompensēt, veicot ieguldījuma korekcijas.
Turklāt CCA jāiekļauj nosacījums, ka visiem dalībniekiem ir tiesības sagaidīt ieguvumus, un jāparedz jauna dalībnieka iestāšanās iespēja, veicot apmaksu par piekļuvi CCA ietvaros izstrādātajam vai izstrādājamam NĪ, kā arī iespēja izstāties no CCA, izmaksājot kompensāciju.
CCA koncepcijas izmantošana Latvijā
Lai gan CCA koncepcija ir ieviesta un pasaulē zināma jau vairākus gadu desmitus, Latvijā tā vēl netiek plaši praktizēta. Tomēr domājams, ka nākotnē tā kļūs arvien populārāka – pirms CCA darījuma īstenošanas nodokļu maksātāji ar iesniegumu ir vērsušies Finanšu ministrijā un VID, pieprasot viedokli attiecībā uz CCA izmantošanu.
No saziņas ar nodokļu administrāciju secināms:
- tiek pieļauts, ka CCA darījumi var pastāvēt;
- vērtējot CCA līguma atbilstību UIN likumam, atbilstoši MK noteikumu Nr. 677 19. punkta un tā apakšpunktu nosacījumiem, lai piemērotu noteikumos minētās darījuma tirgus cenas (vērtības), tostarp preces, pakalpojuma, nemateriālā īpašuma un cita darījuma priekšmeta tirgus cenas (vērtības) noteikšanas metodes un ekonomiskās analīzes tehnikas, kā arī lai izprastu šo metožu un tehnikas piemērus, kā palīgavotu var izmantot ESAO transfertcenu noteikšanas vadlīnijas;
- par aktivitātēm SUG ietvaros jābūt attaisnojuma dokumentam, kas noformēts atbilstoši grāmatvedības likumvides (MK noteikumu Nr. 585 41. punkta) prasībām;
- PVN piemērošana katrā konkrētajā gadījumā var būtiski atšķirties, ņemot vērā visus apstākļus, kas attiecīgajā situācijā varētu to ietekmēt – vai maksājumi CCA ietvaros PVN likuma izpratnē ir apliekami darījumi, t.i., vai tie veikti katra konkrētā uzņēmuma saimnieciskās darbības ietvaros.
Latvijas spēkā esošajos likumos šobrīd nav atsevišķu konkrētu normu CCA koncepcijas piemērošanai.
