Starptautiskas uzņēmumu grupas arvien biežāk izvēlas veidot grupas kontu (cash pool), lai optimizētu grupā pieejamos brīvos finanšu līdzekļus un mazinātu ārējo finanšu avotu ietekmi. Taču grupas konta izveide un darījumu uzsākšana rada nepieciešamību pamatot grupkonta darījumos piemēroto transfertcenu (TC) atbilstību tirgus cenām un, iespējams, gatavot TC dokumentāciju. Šajā rakstu sērijā apskatīsim galvenos TC apsvērumus saistībā ar grupkonta darījumiem saistīto personu starpā, ņemot vērā TC regulējošos normatīvos aktus Latvijā un ESAO Nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas pārvietošanas (BEPS) projekta ieteikto labāko praksi.
Transfertcenu regulējums Latvijā
Latvijas normatīvajos aktos nav konkrētu nosacījumu vai prasību attiecībā uz TC analīzi grupkonta darījumos, tādēļ uz tiem attiecas tādas pašas prasības kā uz citiem saistītu personu starpā veiktajiem finanšu darījumiem. Lai izvērtētu tirgus cenas (nesaistītu uzņēmumu darījuma) principa ievērošanu grupkonta finansēšanas darījumos un pierādītu, ka to komerciālie un finanšu noteikumi starp saistītiem uzņēmumiem neatšķiras no noteikumiem, kas tiktu piemēroti līdzīgos darījumos, ko līdzīgos apstākļos veic nesaistīti uzņēmumi, nodokļa maksātājam jāveic TC analīze saskaņā ar MK noteikumu Nr. 677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi” 7.–19. punktiem. Izpildoties noteiktiem kritērijiem, nodokļa maksātājam jāsagatavo obligātā informācija (TC dokumentācija), kuras regulējums Latvijā attiecībā uz sniegšanas formu noteikts likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.2 pantā.
Grupas konta būtība un TC aspekti
Grupas konta būtība ir optimāla apgrozāmo līdzekļu pārvaldība uzņēmumu grupā, lai samazinātu gan grupas dalībnieku atkarību no ārējā finansējuma, gan ārējā finansējuma cenu gadījumos, kad tas tomēr nepieciešams. Grupas konta darbība un tā veidi ir detalizēti aprakstīti
2. jūlija Īsziņā “Grupas konts – no A līdz Z”, no kura izriet šādi saistīto personu darījumu veidi:
- Naudas līdzekļu noguldīšana grupas kontā (veic grupkonta dalībnieki, kam ir apgrozāmo līdzekļu pārpalikums);
- Naudas līdzekļu aizņemšanās no grupas konta (veic grupkonta dalībnieki, kam ir apgrozāmo līdzekļu deficīts);
- Naudas līdzekļu pārvaldība (parasti veic grupkonta turētājs).
No TC viedokļa katram darījuma veidam jānosaka tirgus līmeņa atlīdzība, kuru jāsaņem/jāmaksā saistīto personu darījumu partneriem – grupkonta turētājam (pārvaldniekam) un dalībniekiem.
Atkarībā no funkcionālās analīzes un risku analīzes rezultātiem ir iespējami vairāki tirgus cenu noteikšanas scenāriji grupkonta darījumos piemērotajai atlīdzībai. Visbiežāk praksē var redzēt situācijas, kur grupas kontā veiktajiem noguldījumiem piemēro banku piedāvātās noguldījumu (depozītu) likmes vai aktuālo EIRIBOR likmi, aizņēmumiem no grupas konta piemēro dažādas banku aizdevumu likmes, savukārt grupkonta turētājs bieži vien patur starpību
(spread), jo parasti noguldījumu procentu likmes ir zemākas nekā aizdevumu procentu likmes. Šādai praksei piemīt vairāki TC korekciju riski, jo visi grupkonta darījumi jāvērtē pēc to ekonomiskās būtības. Piemēram, no starptautiskās tiesu prakses
1 izriet, ka grupkonta turētāja darījumus ar banku neuzskata par salīdzināmiem grupkonta darījumu cenu pamatošanai TC vajadzībām, un par galveno salīdzināmības kritēriju uzskata kredītrisku (aizņēmēja kredītreitingu).
TC analīzē ir būtiski ņemt vērā šādus atzinumus:
- Apgrozāmo līdzekļu noguldīšana grupas kontā nav pielīdzināma noguldījumam kredītiestādē, jo grupkonta kredītreitings parasti ir sliktāks nekā kredītiestādēm;
- Aizņemšanās no grupas konta ir galvenokārt pielīdzināma īstermiņa aizņēmumam, jo grupkonta galvenais mērķis ir optimāla apgrozāmā kapitāla izmantošana, nevis ieguldījumu finansēšana.
Turklāt ar to vien, ka grupas kontā pieejamās likmes (kā noguldījumiem, tā aizņēmumiem) ir izdevīgākas, nekā banka piedāvā uzņēmumam patstāvīgi, nepietiek, lai pamatotu piemēroto cenu atbilstību tirgus līmenim. Vienlaikus ir būtiski, lai no dalības grupas kontā uzņēmums gūtu labumu un lai tas būtu samērīgs ar uzņēmuma riskiem.
Piemēram, ja grupkonta turētājs neuzņemas nekādu kredītrisku, bet veic tikai administratīvas funkcijas, tam nepienākas grupas konta sniegtais potenciālais labums, piemēram, no atšķirības starp noguldījuma un aizņēmuma procentu likmēm. Risinājums var būt situācija, kad starp noguldījuma un aizņēmuma likmēm nav atšķirības, bet grupkonta turētājam pienākas atsevišķa atlīdzība par administratīvo funkciju veikšanu.
Tātad ir ļoti svarīgi pareizi dokumentēt grupkonta darījumus un izmantot salīdzināmus datus.
Turpmāk aplūkosim grupkonta turētāja un dalībnieku atlīdzības noteikšanas kārtību.
