Šā gada novembrī Eiropas Savienības Tiesa (EST) pasludināja spriedumu lietā par dalībvalsts tiesībām uzlikt ierobežojumu samazināt ar PVN apliekamo bāzi darījuma partnera nemaksāšanas gadījumā, tas ir, par zaudētiem parādiem. Šajā rakstā – sīkāk par EST atziņām.
Pamatlietas apstākļi
Itālijas tiesa vērsās EST ar lūgumu sniegt atbildes uz prejudiciāliem jautājumiem par nacionālo tiesību normu atbilstību Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 90. panta pirmajai un otrajai daļai. Šīs daļas citstarp atļauj dalībvalstīm ieviest nosacījumus, lai ierobežotu nodokļa maksātāja iespēju samazināt ar PVN apliekamo bāzi tā parādnieka pilnīgas vai daļējas nemaksāšanas gadījumā.
Šī norma ir ieviesta arī Latvijā un nosaka uzņēmuma tiesības koriģēt priekšnodokli par zaudētiem parādiem.
Pamatlietas apstākļi un EST atziņas
Lietā C-246/16 bija strīds par to, vai direktīvas normām atbilst nacionālajās tiesību normās ieviestais nosacījums, ka ar PVN apliekamo bāzi var samazināt tikai tad, kad ir pabeigts maksātnespējas process.
EST norādīja, ka PVN ir patēriņa nodoklis, ko maksā galapatērētājs. Nodokļa maksātājs ir tikai nodokļa iekasētājs valsts labā, kā rezultātā pēc būtības nodokļa bāze nevar būt lielāka par atlīdzību, ko faktiski samaksājis galapatērētājs. Tādējādi, ja galapatērētājs nemaksā nodokļa maksātājam, tam nav jāmaksā PVN, jo šajā gadījumā nevar uzskatīt, ka preces vai pakalpojumi ir sniegti par atlīdzību.
Saskaņā ar direktīvas 63. pantu nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad ir faktiski veikta preču piegāde vai sniegts pakalpojums. Direktīvas 90. panta pirmā daļa – pie dalībvalstu izstrādātiem nosacījumiem – paredz nodokļa maksātājam iespēju koriģēt ar PVN apliekamo bāzi darījuma anulēšanas vai atteikuma, pilnīgas vai daļējas nemaksāšanas gadījumā, vai arī, ja cena samazināta pēc tam, kad notikusi piegāde.
Direktīvas 90. panta otrā daļa ir ieviesta kā atkāpe no pirmās daļas un attiecināma uz gadījumiem, kad nav veikta preču vai pakalpojumu pilnīga vai daļēja apmaksa. Šī norma dalībvalstīm dod iespēju ieviest nosacījumus, lai ar PVN apliekamo bāzi nesamazinātu tajos gadījumos, kad atlīdzības samaksa ir pilnīgi iespējama, bet varētu būt tikai novēlota.
EST norādīja, ka nosacījumiem ir jābūt samērīgiem, tie nedrīkst pārsniegt tādus, kas ir nepieciešami normas mērķa sasniegšanai, tie ir jāuzskata par atkāpi, un tie nedrīkst ierobežot PVN pamatprincipus, it īpaši PVN neitralitāti.
Kā norādīja ģenerāladvokāte Juliāna Kokote (Juliane Kokott), nosacījumi, kuru dēļ nodokļa maksātājam vairākus gadus ir jāmaksā PVN, ko tas nav varējis iekasēt, ir būtisks apgrūtinājums, neatbilst PVN neitralitātes principam un nostāda nodokļa maksātāju negodīgas konkurences apstākļos. Šādā gadījumā tiek pārkāpts arī samērīguma princips, jo nodokļa maksātājam uzliktais apgrūtinājums ir nesamērīgs un nav nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai.
Konkrētajā gadījumā EST konstatēja, ka identisku rezultātu varētu sasniegt arī tad, ja nodokļa maksātājam tiktu piešķirtas tiesības uz apliekamās bāzes samazinājumu, līdzko tas konstatē pamatotu iespējamību, ka parāds netiks segs. Tas neizslēdz iespēju, ka vēlāk nodokļa bāze būtu no jauna jākoriģē, palielinot to gadījumā, ja apmaksa tiktu veikta. EST norāda, ka šāds nosacījums būtu tikpat iedarbīgs, tikai mazāk apgrūtinošs nodokļa maksātājam.
Rezultātā EST nolēma, ka nav pieļaujams tāds nosacījums, kas ļauj samazināt ar PVN apliekamo bāzi tikai tad, kad ir pabeigts parādnieka maksātnespējas process.
Latvijas PVN likums
Minētās direktīvas normas Latvijā ir ieviestas PVN likuma 105. pantā. Šis pants definē zaudētu parādu un skaidro nosacījumus, kas Latvijas nodokļa maksātājam ir jāievēro, lai koriģētu aprēķināto PVN par šādu parādu. Svarīgi atzīmēt, ka līdzīgi kā Itālijā arī Latvijas PVN likuma 105. panta piektajā daļā ir noteikts, ka PVN korekciju par zaudētā parāda PVN summu var veikt, ja parāds ir atzīts saskaņā ar kreditoru prasījumu reģistru, kad tiesa ir apstiprinājusi preču vai pakalpojumu saņēmēja maksātnespējas procedūras pabeigšanu (vai bankrota procedūras pabeigšanu, ja preču vai pakalpojumu saņēmējs ir fiziska persona).
Minētās EST lietas sakarā būtu lietderīgi izvērtēt, vai zaudētā parāda jēdziens un nosacījumi, pie kādiem ir pieļaujama apliekamās bāzes samazināšana, atbilst EST apsvērumiem.