Transfertcenu (TC) atbilstības noteikšana un administrēšana bieži vien ir sarežģīta, laikietilpīga un dārga. “Drošības zonas” (safe harbour) regulējums, ko piemēro atbilstošos apstākļos, var atvieglot dažus no šiem slogiem un nodrošināt lielāku noteiktību nodokļu maksātājiem.
Kas ir drošības zona?
Drošības zona ir noteikumu kopums, ko valsts iestrādā savā nacionālajā TC regulējumā un automātiski pielieto tās nodokļu administrācija. Drošības zonas princips parasti ļauj nodokļu maksātājiem noteikt TC specifiskā veidā, piemēram:
- piemērojot nodokļu administrācijas noteiktu vienkāršotu pieeju TC analīzei, vienkāršotu TC noteikšanas metodi, noteiktu uzcenojumu vai uzcenojuma intervālu konkrētam pakalpojumu veidam (parasti atbalsta pakalpojumiem);
- atbrīvojot noteiktu nodokļu maksātāju vai darījumu kategoriju no vispārējā TC regulējuma vai tā daļas piemērošanas.
Drošības zona parasti attiecas uz noteiktu nodokļu maksātāju kategoriju (piemēram, nodokļu maksātājiem, kuru apgrozījums nepārsniedz noteikto slieksni) vai darījumu veidu un atbrīvo nodokļu maksātājus no konkrētiem pienākumiem, kas citādi noteikti saskaņā ar vispārīgo valsts TC regulējumu.
Drošības zonas plusi un mīnusi
Drošības zonas regulējuma priekšrocības:
- kontrolētā darījuma tirgus cenas (vērtības) atbilstības novērtēšanas vienkāršošana un izmaksu samazināšana, nosakot un dokumentējot godīgus nosacījumus kontrolējamo darījumu kvalificēšanai;
- pārliecība, ka nodokļu administrācija, kura pielieto drošības zonas principu, pieņems kontrolēto darījumu cenas bez turpmākas to pārskatīšanas;
- iespēja nodokļu administrācijai novirzīt savus administratīvos resursus no zemāka riska darījumu pārbaudes, kuri atbilst drošības zonas principam, uz sarežģītāku vai augstāka riska nodokļu maksātāju un darījumu pārbaudēm;
- tiesvedības riska samazināšana vai novēršana;
- risinājums ārvalstu tiešo investīciju pieaugumam valstī, kura ir ieviesusi drošības zonas regulējumu.
Jāpiebilst, ka drošības zonas regulējums, vērtējot konkrēta darījuma cenas atbilstību tirgus cenas principam, nav saistošs (neuzliek ierobežojumus attiecībā uz darījuma tirgus cenas analīzi) tām nodokļu administrācijām, kuru nacionālajā TC regulējumā drošības zonas princips nav ieviests. Tādējādi, ja vienu kontrolētā darījuma TC pārbaudi veic gan pakalpojuma saņēmēja, gan sniedzēja rezidences valsts, pastāv risks, ka tā valsts, kurā nav spēkā drošības zonas princips, var pieprasīt veikt TC analīzi atbilstoši spēkā esošajam vispārīgajam TC regulējumam. Parasti šāda situācija var rasties, ja ir bažas par iespējamu peļņas novirzīšanu un pārmērīgu apliekamā ienākuma deklarēšanu valstī, kura piedāvā drošības zonu.
Tātad, lai gan drošības zonas regulējuma ieviešana šķiet būtisks atvieglojums nodokļu maksātājiem, šim principam varētu būt arī nelabvēlīgas sekas:
- Drošības zonas regulējuma ieviešana konkrētā valstī var radīt apliekamu ienākumu, kas neatbilst nesaistītu pušu darījuma principam. Ja drošības zona paredz vienkāršotu TC noteikšanas metodi, tad maz ticams, ka tā visos gadījumos atbildīs nodokļu maksātāja faktiem un apstākļiem piemērojamai metodei saskaņā ar parastajiem TC noteikšanas nosacījumiem.
- Drošības zona var palielināt risku, ka nodokļus uzliks abās valstīs vai neuzliks nevienā, ja šādu regulējumu ievieš tikai viena no darījumā iesaistītajām valstīm. Nodokļu maksātāji, kuri izvēlējušies drošības zonu, parasti nevarēs vērsties ar jautājumu par dubultu nodokļu uzlikšanu kompetentajās iestādēs, ja tas noticis drošības zonas izmantošanas dēļ. Nodokļu dubultās uzlikšanas atvieglojums, kas attiecināms uz nodokļu maksātāju, kurš izvēlējies drošības zonu, ārvalstī ir piešķirams vienīgi tad, ja nodokļu maksātājs var pierādīt, ka drošības zonas izmantošanas rezultāts atbilst nesaistītu pušu darījuma principam.
- Drošības zona var radīt nodokļu plānošanas iespējas.
- Priekšrocības radošs drošības zonas nodokļu režīms konkrētai nodokļu maksātāju kategorijai var radīt diskrimināciju un konkurences kropļošanu. Ieviešot drošības zonas TC noteikšanas jomā, tiek radīti divi atsevišķi noteikumu kopumi: viens prasa cenu atbilstību nesaistītu pušu darījuma principam, otrs – atbilstību atšķirīgam un vienkāršotam nosacījumu kopumam.
