Prakse visā Eiropā liecina, ka aizvien pieaug t.s. dalīšanās ekonomikas (sharing economy) loma. Vēl nesen tikai retais bija ar to saskāries, rezervējot naktsmītni vietnē Airbnb, taču tagad, izmantojot dalīšanās ekonomikas principus, mums tiek piedāvāta jau virkne dažādu pakalpojumu. Šajā rakstā – par dalīšanās ekonomikas PVN aspektiem.
Dalīšanās ekonomika
Dalīšanās ekonomika sākotnēji veidojusies kā iespēja personām dalīties ar resursiem, kas netiek pilnībā izmantoti (gan cilvēkresursiem, gan dažādiem materiāliem aktīviem – nekustamais vai kustamais īpašums, nauda u.c.). Dalīšanās ekonomika samazina pakalpojuma cenu un palielina tā pieejamību, tās izplatītākās nozares ir nekustamā īpašuma īre, transporta, finanšu un finanšu tehnoloģiju pakalpojumi, dažādi profesionāļu pakalpojumi un pakalpojumi mājsaimniecības vajadzībām. Pakalpojumus (preces) var saņemt bez atlīdzības, par atlīdzību, bartera veidā, gūstot vai negūstot peļņu.
Mūsdienu digitālās tehnoloģijas šādai darbībai ir nodrošinājušas iespēju strauji attīstīties. Dalīšanās ekonomika tiek organizēta, izmantojot platformas mobilajās lietotnēs vai tīmekļa vietnēs, kurās tiek savesti kopā pakalpojuma sniedzēji (preču piegādātāji) un patērētāji.
PVN piemērošana darījumu ķēdē
PVN piemērošana dalīšanās ekonomikas darījumu ķēdē aplūkojama starp vismaz trim iesaistītām personām: platformu, pakalpojuma sniedzēju (preču piegādātāju), kurš lieto platformu, un patērētāju, kurš arī to lieto. Tādējādi apliekama darījuma esība jākonstatē posmā starp platformu un pakalpojuma sniedzēju, starp platformu un patērētāju, kā arī starp pakalpojuma sniedzēju un patērētāju.
Lai varētu runāt par dalīšanās ekonomikas PVN aspektiem, jāsaprot, vai pakalpojumu sniegšana (preču piegāde) patērētājiem platformā ir apliekams darījums un vai personas, kas to veic, ir uzskatāmas par PVN maksātājām.
Lai pakalpojumu sniegšanu (preču piegādi) uzskatītu par apliekamu, jāizpildās šādiem noteikumiem:
- Pakalpojumu sniegšana (preču piegāde) notiek par atlīdzību, turklāt pastāv tieša saikne starp sniegtajiem pakalpojumiem (piegādātajām precēm) un saņemto atlīdzību;
- Pakalpojuma sniedzējs (preču piegādātājs) ir uzskatāms par PVN maksātāju un kā tāds arī rīkojas.
Šie noteikumi jāņem vērā katrā darījumu ķēdes posmā, lai saprastu, vai darījums ir apliekams ar PVN.
Atlīdzība ir pirmais faktors, kas nepieciešams, lai varētu runāt par apliekamu darījumu. Pakalpojums (preču piegāde) bez atlīdzības nav PVN objekts. Tātad, ja platforma vai pakalpojuma sniedzējs sniedz to bez atlīdzības, PVN jautājums nav aktuāls. Tas pats attiecas uz preču piegādi. Lai gan barters (mijmaiņas darījums) pamatā tiek pielīdzināts atlīdzības darījumam, Eiropas Komisija dalīšanās ekonomikas kontekstā norāda, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli, un apšauba, vai, piemēram, situācijā, kad vasaras sezonā cilvēki apmainās ar dzīvesvietām, notiek saimnieciska darbība par atlīdzību.
Otrais vērtējamais faktors ir, vai pakalpojuma sniedzējs (preču piegādātājs) ir PVN maksātājs. PVN maksātājs ir persona, kas patstāvīgi veic saimniecisko darbību neatkarīgi no tās mērķa vai rezultāta. Ar patstāvīgumu paredzēts no “PVN maksātāja” jēdziena izslēgt personas, ciktāl tās ar darba devēju saista darba attiecības vai attiecības, kas pēc būtības pielīdzināmas darba devēja un darba ņēmēja attiecībām. Ar saimniecisko darbību saprot jebkuru sistemātisku, patstāvīgu darbību par atlīdzību (tostarp jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, lauksaimniecisku darbību, materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu nolūkā sistemātiski gūt no tā ienākumus). Turklāt nav nozīmes, vai saimnieciskā darbība veikta ar peļņu vai bez tās. Tātad saimnieciskās darbības definīcija ir ļoti plaša. Sistemātiskuma jautājums jāvērtē, analizējot visus darījuma aspektus katrā situācijā individuāli. Nav absolūtu kritēriju, lai noteiktu, kad persona saimniecisko darbību veic sistemātiski.
Vērtējot sistemātiskumu un nekustamā īpašuma izmantošanu saimnieciskajā darbībā, Eiropas Savienības Tiesa atzīst, ka fakts, ka īpašums ir piemērots izmantošanai tikai saimnieciskajā darbībā, ir pietiekams, lai atzītu, ka tā īpašnieks to izmanto savas saimnieciskās darbības vajadzībām un attiecīgi ilglaicīgu ienākumu gūšanai. Turpretī, ja savu īpašību dēļ īpašumu var izmantot gan saimnieciskiem, gan privātiem mērķiem, lai noteiktu, vai tas tiek izmantots ilglaicīgu ienākumu gūšanai, jāanalizē visi tā izmantošanas nosacījumi. Savā 2015. gada 22. septembra darba dokumentā Nr. 878 Eiropas Komisija pauda viedokli, ka dalīšanās ekonomikā jau tas vien, ka persona ir pievienojusies platformai ar mērķi piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus, norāda uz saimniecisko darbību arī tad, ja pakalpojuma sniegšanai (preču piegādei) ir gadījuma raksturs.
Atgriežoties pie darījumu ķēdes trim posmiem, jāsecina, ka katra pakalpojumu sniedzēja vai preču piegādātāja darbība vērtējama individuāli, ņemot vērā minētos faktorus. Nav šaubu, ka platformas darbība par atlīdzību ir saimnieciska darbība. Lai noskaidrotu sniegtā pakalpojuma vietu un likmi, platformas turētājam jāsaprot, kādu pakalpojuma veidu tā sniedz un kādai personai. Attiecīgi platformas turētājam var rasties pienākums reģistrēties citā dalībvalstī kā PVN maksātājam.
(turpmāk – par PVN piemērošanu platformas turētājiem)
