Šajā rakstā – par IIN atvieglojumu par apgādājamiem piemērošanu 2018. gadā. Papildus sniedzam praktiskus ieteikumus darba devējam VID prognozētā mēneša neapliekamā minimuma piemērošanai.
Atvieglojumu apmēra un piemērošanas kārtības apkopojums
Šogad atvieglojums par apgādājamo ir palielināts – €200 par personu mēnesī (2 400 eiro gadā).
Atvieglojumus par apgādājamiem piemēro darba devējs, aprēķinot darba algu darbiniekam ar algas nodokļa grāmatiņu (izņemot mikrouzņēmumu nodokļa maksātājus). Lai varētu piemērot atvieglojumus par apgādājamiem, izmaksājot algu, tiem ir jābūt reģistrētiem algas nodokļa grāmatiņā, t.i., EDS ir jābūt iesniegtam paziņojumam par apgādājamiem.
Ja nodokļa maksātājam ir bijušas tiesības uz atvieglojumu, bet, algu izmaksājot, tas nav piemērots, tad to var piemērot par visu taksācijas gadu, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.
Ja, sagatavojot deklarāciju, atvieglojumu apmērs EDS netiek automātiski aprēķināts, tas nozīmē, ka VID rīcībā nav informācijas par nodokļa maksātāja tiesībām uz šādiem atvieglojumiem. Šādā gadījumā nodokļa maksātājam pašam ir jāaprēķina un VID jādeklarē atvieglojumu apmērs. Savukārt kopā ar deklarāciju VID ir jāiesniedz informācija, kas pierāda nodokļa maksātāja tiesības uz atvieglojumiem (piemēram, dokumenti, kas pierāda radniecības pakāpi, paziņojums par apgādājamiem vai iesniegums brīvā formā).
Vēršam uzmanību, ka šie ieteikumi par pievienojamiem dokumentiem nav noteikti normatīvajos aktos, bet balstās uz PwC pieredzi, sagatavojot klientu ienākumu deklarācijas. VID prakse šajā jautājumā var atšķirties, tādēļ gadījumā, ja Jums ir tiesības uz atvieglojumiem, bet kādu tehnisku iemeslu dēļ neizdodas šīs tiesības izmantot praksē, aicinām konsultēties pie VID vai PwC.
Praktiski ieteikumi diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanai
PwC konsultantu pieredze liecina, ka algu grāmatvežiem aktuāls jautājums ir prognozētā mēneša neapliekamā minimuma piemērošana. Ar 2018. gada 1. janvāri algas aprēķinam un IIN piemērošanai izmanto VID prognozēto mēneša neapliekamo minimumu, ko aprēķina, balstoties uz konkrētā darbinieka vidējiem bruto algotā darba ienākumiem iepriekšējā periodā. Tādējādi katram darbiniekam piemēro individuāli viņam aprēķinātu neapliekamo minimumu. Tā kā to piemēro, balstoties uz iepriekšējo periodu algas datiem, var rasties situācija, ka darbiniekam piemēro lielāku vai mazāku neapliekamo minimumu, nekā viņam pienākas.
Ja darbiniekam ir piemērots lielāks neapliekamais minimums, nekā viņam pienācās, tad viņam ir jāiesniedz ienākumu deklarācija par taksācijas gadu, aprēķinot papildus maksājamo IIN. Praksē šī darbinieka alga pārsniedz maksimālo ienākumu robežu, kam piemērojams neapliekamais minimums. Tādējādi jau sākotnēji var paredzēt, ka darbiniekam nav tiesību uz neapliekamo minimumu, un gada griezumā viņam radīsies pienākums piemaksāt IIN.
Normatīvie akti nosaka, ka šādā gadījumā darba devējs uz darbinieka rakstiska iesnieguma pamata var nepiemērot 20% IIN algotā darba ienākumiem, bet piemērot 23% IIN visam ienākumu apmēram (atvieglojumu piemērošanu saglabājot tādu pašu kā gadījumā, ja būtu iesniegta algas nodokļa grāmatiņa). Taču praksē šāda pieeja līdz galam neatrisina neapliekamā minimuma piemērošanas problēmu.
Tādēļ saskaņā ar publiski pieejamām VID rekomendācijām minētajā gadījumā darba devējs uz darbinieka rakstiska iesnieguma pamata drīkst nepiemērot neapliekamo minimumu. Tas ļauj novērst situāciju, kad prognozētā mēneša neapliekamā minimuma piemērošanas dēļ darbiniekam rodas pienākums piemaksāt IIN.
