Turpinot rakstu sēriju par risku analīzi, šajā rakstā aplūkosim 2. un 3. risku analīzes soli saskaņā ar ESAO BEPS komentāriem. Otrajā solī tiek noteikts, kā saistīti uzņēmumi līgumiski uzņemas konkrētus ekonomiski nozīmīgus riskus saskaņā ar darījuma noteikumiem. Trešajā solī ar funkcionālās analīzes palīdzību tiek noteikts, kā saistītie uzņēmumi darbojas attiecībā uz konkrēto ekonomiski nozīmīgo risku uzņemšanos un pārvaldību. Lai labāk izprastu šo soļu būtību, kā piemēru aplūkosim darījumu starp preču ražotāju un izplatītāju, kuri ir saistītas personas.
2. solis. Līgumisko risku uzņemšanās
Izvērtējot risku sadalījumu pēc to juridiskās formas starp darījumā iesaistītajām personām un identificējot konkrētus riskus, primāri ir jāņem vērā starp pusēm noslēgtie līgumi, kuru riski jāizvērtē:
-
Riski var būt aprakstīti tieši, identificējot to veidu un nosakot, kura puse un kādā veidā uzņemas attiecīgo risku.
Piemēram, līgumā starp ražotāju un izplatītāju ir noteikts, ka izplatītājs uzņemas krājumu risku un pircēju kredītrisku saistībā ar tā veikto tirdzniecību nesaistītām pusēm, savukārt ražotājs uzņemas saražoto preču kvalitātes risku.
-
Riski var būt aprakstīti netieši, t.i., tie nav aprakstīti līgumā, bet ir saprotami no konteksta.
Piemēram, izplatītājs vienojas ar ražotāju, ka izplatītājs ik mēnesi iegādāsies konkrētu preču apjomu par fiksētu cenu un veiks priekšapmaksu. Šī vienošanās netieši norāda uz iespējamu tirgus risku izplatītājam, kurš pieprasījuma samazinājuma rezultātā var negūt plānotos ienākumus. Savukārt ražotājs uzņemas finanšu risku gadījumā, ja tirgū pieaugs preču ražošanai nepieciešamo izejvielu cenas.
Atsevišķos gadījumos, kad starp darījuma pusēm nav noslēgta rakstiska vienošanās (līgums) vai arī pušu vienošanās ir nepilnīga, saskaņā ar risku analīzes 3. soli ir iespējams identificēt riskus, vērtējot informāciju jebkādos citos avotos, kuros puses ir vienojušās par darījuma noteikumiem (e-pasta sarakste vai cita veida komunikācija), kā arī vērtējot uzņēmumu faktisko rīcību un darījuma ekonomisko būtību.
Tomēr darījuma pusēm ir ieteicams noslēgt rakstisku vienošanos (līgumu), jo tas ļauj skaidri definēt dažādus riskus un, pieņemot, ka pušu rīcība darījumā ir saskaņā ar līgumu, ierobežot VID iespējas interpretēt risku sadalījumu.
3. solis. Risku funkcionālā analīze
Kad ir noskaidrots, kādus riskus saistītie uzņēmumi uzņemas saskaņā ar rakstisko vienošanos, ir jāveic risku funkcionālā analīze, lai noskaidrotu kura puse (vai abas) pēc būtības veic risku pārvaldību, galvenokārt atbildot uz trim jautājumiem:
-
Kura puse veic riska kontroles un mazināšanas funkcijas?
-
Kura puse saskaras ar riska iznākuma pozitīvajām un negatīvajām sekām?
-
Kurai pusei ir finanšu kapacitāte uzņemties šo risku?
Veicot darījuma funkcionālo analīzi, secināts, ka nozīmīgos riskus, kas saistīti ar ienākumu gūšanu no preču pārdošanas (t.i., tirgus risku, krājumu risku, pircēju kredītrisku), kontrolē izplatītājs, jo saskaņā ar darījuma funkcionālo analīzi tas gan nosaka pasūtīto preču tehniskās prasības, dizainu un nepieciešamos apjomus, gan organizē pārdošanu (tostarp plāno mārketinga kampaņas, piesaista pircējus un veic piegādi). Izplatītājs arī vistiešāk saskaras ar šo risku radītajām pozitīvajām un negatīvajām sekām. Piemēram, tirgus riska gadījumā, ja samazināsies pieprasījums pēc precēm, samazināsies uzņēmuma ienākumi; pircēju kredītriska gadījumā uzņēmumam var trūkt līdzekļu jaunu preču iegādei, ja pircēji kavē vai neveic maksājumus par iegādātajām precēm. Turklāt izplatītājam ir finanšu kapacitāte uzņemties šos riskus, jo tas kontrolē preces cenu un saņem samaksu no pircējiem.
Vērtējot ražotāju, secināts, ka tas kontrolē riskus, kas saistīti ar preču ražošanu, t.i., finanšu risku (attiecībā uz izejvielu cenām) un kvalitātes risku, jo ražotājs veic funkcijas, kas ietver nepieciešamo izejvielu un komponentu piegādātāju meklēšanu, ražošanas grafika sastādīšanu, ražošanas procesa un preču kvalitātes kontroli, un ražotājs saskaras ar sekām, kas varētu rasties gadījumā, ja tas nespētu saražot izplatītāja pasūtīto apjomu vai saražotu nekvalitatīvu preci. Papildus secināts, ka ražotājs neuzņemas kredītrisku pret izplatītāju, jo saskaņā ar rakstisko vienošanos izplatītājs veic priekšapmaksu par pasūtītajām precēm.
Ņemot vērā minēto, uzņēmumu funkcionālajā analīzē secināts:
-
ražotājs darbojas kā līgumražotājs;
-
izplatītājs darbojas kā pilna riska izplatītājs.
Šo piemēru turpināsim analizēt nākamajos rakstos.
