EST izvērtēja, vai Zviedrijas kapitālsabiedrības (grāmatvedības un pārvaldības pakalpojumu uzņēmuma) vairāku dienu semināri nodokļa maksātājiem pēc iepriekš noteiktas mācību programmas, kas tika rīkoti gan šīs sabiedrības mītnes vietā Zviedrijā, gan citās dalībvalstīs, sabiedrības mācībspēkiem un dalībniekiem dodoties uz attiecīgo dalībvalsti, ir vērtējami kā pasākumi, kas saistīti ar biļešu iegādi, un to sniegšanas vieta nosakāma pēc to faktiskās norises vietas, vai arī tomēr vērtējami pēc darījuma vietas noteikšanas pamatprincipa.

 

EST pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, nosakot pakalpojuma sniegšanas vietu, pirmkārt, jāpārbauda, vai konkrētā situācija neatbilst kādam no PVN direktīvas 46.–59.a pantā minētajiem īpašajiem gadījumiem. Tikai tad, ja situācija neatbilst nevienam šādam gadījumam, ir piemērojams PVN direktīvas 44. un 45. pants (vispārīgais pakalpojuma sniegšanas vietas noteikšanas princips, kas atbilst Latvijas PVN likuma 19. pantam).

 

PVN direktīvas 53. pantā (Latvijas PVN likuma 20. panta pirmajā daļā) ir noteikts, ka to pakalpojumu sniegšanas vieta, kas saistīti ar biļešu iegādi, tostarp izglītības pasākumiem, un kurus sniedz nodokļa maksātājiem, ir vieta, kur faktiski notiek šie pasākumi.

 

Tā kā lietā nav strīda par to, ka semināri ir izglītības semināri, jautājums ir par to, vai semināri ir pakalpojumi, kas saistīti ar biļešu iegādi pasākumam.

 

Kā norādīja lietas ģenerāladvokāte Eleanora Šarpstone, pakalpojumi, ko sniedz saistībā ar izglītības pasākumiem, veido vienu atsevišķu, bet vienlaikus kompleksu pakalpojumu, kura būtiskie elementi (piemēram, lektora piesaiste, norises vieta, telpas, uz vietas izmantotie papildpakalpojumi) norāda uz ciešu fizisku saikni ar vietu, kur pasākums faktiski notiek. Ģenerāladvokāte norādīja, ka pasākumu kā tādu raksturo tā iepriekšēja plānošana satura, vietas un laika ziņā. Turklāt pasākumam ir nepieciešama pakalpojuma saņēmēja fiziska klātbūtne (personai tiek piešķirtas tiesības iekļūt telpās, kur notiek izglītības pasākums).

 

EST savukārt norādīja uz Padomes 2011. gada 15. marta Īstenošanas regulas Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus PVN direktīvai, 32. pantu, kurš nosaka, ka pakalpojumi, kas saistīti ar biļešu iegādi kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides vai līdzīgiem pasākumiem, ietver tādu pakalpojumu sniegšanu, kuru būtiskākā iezīme ir tiesību piešķiršana apmeklēt pasākumu apmaiņā pret biļeti vai samaksu, tostarp abonēšanu, sezonas biļeti vai periodisku maksājumu. Norma piemērojama tiesībām apmeklēt izglītības un zinātnes pasākumus (piemēram, konferences un seminārus).

 

Ņemot vērā minētās normas, EST nosprieda, ka konkrētajā lietā sniegtais pakalpojums ir tiesību piešķiršana apmeklēt tādu izglītojoša rakstura pasākumu kā semināru, un šis pakalpojums būtu jāapliek ar PVN tajās dalībvalstīs, kurās minētās mācības tiek rīkotas. Uz Zviedrijas tiesas uzdoto jautājumu EST atbildēja, ka PVN direktīvas 53. pants jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā rodamais jēdziens “pakalpojumi, kas saistīti ar biļešu iegādi pasākumiem” ietver tādu pakalpojumu kā pamatlietā aplūkotais, kas izpaužas kā piecu dienu ilgas grāmatvedības un pārvaldības mācības, ko rīko tikai nodokļa maksātājiem un kam ir nepieciešama iepriekšēja reģistrācija un apmaksa.

 

Tādējādi Latvijas nodokļa maksātājiem, kuri rīko vai apmeklē dažāda veida seminārus, praksē var būt noderīgas EST atziņas šajā lietā, vērtējot, vai sniegtais (saņemtais) pakalpojums ir saistīts ar biļešu iegādi izglītības pasākumam, kur ir pakalpojuma sniegšanas vieta un kur par to aprēķināms un maksājams PVN.