Ieņēmumu atzīšanas prakse ir viena no sarežģītākajām – īpaši tad, ja darījumā iesaistīti divi vai vairāki līdzēji. Atzīstot ieņēmumus šādos darījumos, uzņēmumam bieži rodas jautājumi. Vai visa rēķina summa ir mani ieņēmumi? Vai esmu starpnieks? Šajā rakstā – par to, kādas tiesību normas piemērot, lai atbildētu uz šiem jautājumiem.
Likumvide
“Trešās personas vārdā iekasētās summas neiekļauj sabiedrības ieņēmumos. Ja sabiedrība darbojas kā komercaģents vai starpnieks, tās ieņēmumi ir tikai šīs trešās personas maksātā atlīdzība par sniegtajiem komercaģenta vai starpnieka pakalpojumiem.”
Tātad, ja uzņēmums darbojas kā starpnieks (komercaģents), ieņēmumi ir tā komisija. Šis skaidrojums palīdz tikt galā ar jautājumu, vai visa rēķina summa ir mani ieņēmumi, taču paliek atklāts jautājums, vai esmu starpnieks?
Atbildi uz šo jautājumu vislabāk palīdz izprast 15. Starptautiskais finanšu pārskatu standarts “Ieņēmumi no klientu līgumiem” (15. SFPS). Līdzīgi kā GPLN, arī 15. SFPS skaidro, ka preču pārdošanā vai pakalpojumu sniegšanā uzņēmumam jāvērtē, vai tas ir pārdevējs/sniedzējs (principāls) vai arī darbojas tikai kā starpnieks. Arī saskaņā ar 15. SFPS starpnieks kā ieņēmumus atzīst tikai savu komisiju, nevis visu pircēja rēķina summu.
Atbilstoši 15. SFPS “principāls” ir galvenais uzņēmums, kas kontrolē preci vai pakalpojumu pirms pārdošanas, savukārt “aģents” ir starpnieks, kura pienākumos ietilpst darījuma organizēšana, nekontrolējot preci vai pakalpojumu pirms pārdošanas.
Starpnieka pazīmes ir ieteicamie kritēriji, kas var palīdzēt uzņēmumam izdarīt savu profesionālo spriedumu):
- Par preces ražošanu vai pakalpojuma sniegšanu atbild cits uzņēmums. Jāvērtē, kurš uzņēmums ir atbildīgs pircējam par darījuma izpildi, kurš sniedz pircējam atbalstu, risina pircēja pretenzijas un uzņemas atbildību par piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu kvalitāti;
- Uzņēmumam nav pakļauts krājumu riskam. Uzņēmums neuzņemas riskus, kas saistīti ar krājumu novecošanos, zudumiem vai bojājumiem pirms preces/pakalpojuma piegādes vai preces atgriešanas gadījumā. Krājumu risks būtiski samazinās, ja ir tiesības preci jebkurā laikā atgriezt tās piegādātājam, tomēr garantijas un cita veida vienošanās šo risku var mazināt tikai daļēji. Krājumu risks var pastāvēt arī pakalpojumu gadījumā, kad uzņēmumam jāmaksā gala pakalpojuma sniedzējam neatkarīgi no piesaistīto klientu skaita;
- Uzņēmumam nav tiesību noteikt citas personas saražotās preces vai sniegtā pakalpojuma cenu, uzņēmuma peļņa no darījuma ir ierobežota un noteikta līgumā ar preces ražotāju vai pakalpojuma sniedzēju;
- Uzņēmums saņem atlīdzību komisijas veidā;
- Uzņēmums nav pakļauts kredītriskam. Ja gala pircējs nenorēķinās par debitora parādu, uzņēmumam nav pienākuma norēķināties pircēja vietā un pēc tam piedzīt no pircēja nesamaksāto summu. Uzņēmums maksā savam piegādātājam tikai pēc tam, kad saņemts maksājums no pircēja.
Šajā divdaļīgajā rakstā aplūkosim vairākus praktiskus piemērus, lai labāk izprastu šo pazīmju piemērošanu praksē, paturot prātā, ka tas prasa spriedumu izdarīšanu un visu zināmo faktu izvērtēšanu.
1. piemērs – preču tirdzniecība internetā
SIA “Mēbeles” uztur mājaslapu, kurā tiek nodrošināta mēbeļu tirdzniecība. SIA “Mēbeles” ir līgums ar mēbeļu ražotāju SIA “Galds” par tā galdu tirdzniecību ar mājaslapas starpniecību. SIA “Mēbeles” uzturētā mājaslapa nodrošina maksājumu veikšanu. Norēķini notiek tikai ar maksājumu karšu vai pārskaitījumu palīdzību un tikai ar priekšapmaksu. Par katru pārdoto galdu SIA “Mēbeles” saņem 5% no galda cenas, kuru nosaka SIA “Galds.” SIA “Galds” piegādā galdu pircējam. Ja pircējs nav apmierināts ar galda kvalitāti, tam ir tiesības atgriezt galdu SIA “Mēbeles” noliktavā, tomēr SIA “Mēbeles” ir tiesības šo galdu uzreiz nodot SIA “Galds”, saņemot pilnu atlīdzību par pircējam samaksāto kompensāciju.
Vai SIA “Mēbeles” ir principāls vai arī starpnieks?
Atbilde: SIA “Mēbeles” ir starpnieks, kura ieņēmumus veido 5% komisija par galdu pārdošanu. SIA “Mēbeles” jāatzīst ieņēmumi no pārdošanas veicināšanas tajā brīdī, kad pircējs iegādājas galdu.
Pamatojums: SIA “Mēbeles” nekontrolē galdus pirms to pārdošanas, tai nav pienākuma piegādāt preci pircējam vai noteikt tās cenu. Lai gan pircējs var galdu atgriezt, SIA “Mēbeles” ir līdzīgas tiesības nodot galdu atpakaļ SIA “Galds,” neciešot zaudējumus (nav krājumu riska). Tā kā tiek veikta priekšapmaksa, SIA “Mēbeles” nav arī kredītriska.
2. piemērs – aviobiļešu pārdošana
SIA “Lidot” sadarbojas ar visām lielajām lidsabiedrībām, un tai ir pieejamas aviobiļetes ar atlaidēm. SIA “Lidot” pārdod šīs biļetes pircējiem savā mājaslapā. SIA “Lidot” ir noslēgti līgumi ar lidsabiedrībām par noteikta skaita biļešu iegādi par noteiktām cenām. SIA “Lidot” ir pienākums šīs biļetes izpirkt arī tad, ja tā nespēj atrast tām pircēju. Pircēji, kas iegādājas biļetes SIA “Lidot” mājaslapā, izvēlas sev tīkamo biļeti no šīm iegādātajām biļetēm. SIA “Lidot” ir tiesības brīvi noteikt cenu, par kādu tā piedāvā biļeti gala pircējam.
SIA “Lidot” atbild par biļešu piegādi klientam un apņemas palīdzēt pircējam strīdu risināšanā ar lidsabiedrību. Lidsabiedrība savukārt atbild par lidojumu veikšanu un klientu sūdzību iemeslu novēršanu.
Vai SIA “Lidot” ir principāls vai arī starpnieks?
Atbilde: SIA “Lidot” ir principāls, kam jāatzīst ieņēmumi no pircējiem aprēķinātām bruto summām par aviobiļetēm.
Pamatojums: SIA “Lidot” pārdod biļeti, kas sniedz iespēju lidot ar izvēlēto reisu. SIA “Lidot” kontrolē biļetes pirms to nodošanas pircējiem, jo var noteikt, kā tās tiks izmantotas – biļetes var pārdod tālāk vai arī izmantot. SIA “Lidot” ir arī krājumu risks – varbūtība, ka biļetes neizpirks. Turklāt SIA “Lidot” var brīvi noteikt biļetes cenu.
(nobeigums – nākamajās Īsziņās)
